Visos laikos bērni bijuši kustīgi, nepacietīgi un nepaklausīgi. Tās ir normālas bērnības pazīmes.
Bieži vien vecāki ar cerībām gaida, ka pacietība nāks ar vecumu. Jo bez tās cilvēks nav spējīgs uz nopietniem sasniegumiem un personīgo izaugsmi, nav spējīgs palīdzēt apkārtējiem.
Kā palīdzēt savam mazulim (un tajā pašā laikā arī sev) pakāpeniski attīstīt nepieciešamo īpašību?
Augsto tehnoloģiju, ātruma, datorspēļu un supermārketu pasaulē mūsdienu bērnam kļūst aizvien sarežģītāk apgūt tādu prasmi kā pacietība.
Vairums jauno vecāku paši ne vienmēr var kalpot par piemēru šai īpašībai, jo paši tiek pakļauti dažādiem ārējiem kārdinājumiem. Dzīves temps, stress, ātrās ēdināšanas industrija, saukļi “ņem no dzīves visu”, “nebremzē”, “klientam vienmēr taisnība” – neveicina izturības un pacietības veidošanos, drīzāk gan otrādi – uzspiež tendenci gūt ātru apmierinājumu, ātru jebkuru vēlmju piepildījumu, nespēju paciest diskomfortu ilgāk par dažām minūtēm. Paciesties un izturēt ir kļuvis nemoderni.
Un neskatoties uz to, pētījumi apliecina izturības un gribasspēka nepieciešamību dzīves mērķu sasniegšanai un karjeras veidošanai.
Slaveno “Zefīra testu” (bērnu atstāj istabā vienu ar desertu uz 15 minūtēm, ja viņš paciešas un neapēd kārumu, tad viņu apbalvo ar vēl vienu desertu, ja nē – viņš nedabū neko) pirmoreiz veica pirms 40 gadiem. Vēlāk noskaidrojās, ka pirmsskolnieki, kas spēja noturēties pretī kārdinājumam un novērst domas par kārumu, vēlāk dzīvē daudz retāk slikti uzvedās, viņiem daudz retāk bija problēmas ar narkotikām un lieko svaru. Pieaugot viņiem bija labāki sasniegumi salīdzinājumā ar saviem nepacietīgajiem vienaudžiem. Jāpiezīmē, ka IQ līmenis nebija izšķirošais faktors. Panākumus guva kā pacietīgie teicamnieki tā arī divnieku karaļi.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
