Dzīvē sakrita apstākļi, ka gan mana, gan sievas vecmāmiņa dzīvo salīdzinoši tālu no mums. Vēl jo vairāk, kā jau cilvēkiem gados, abām ir savi izaicinājumi ar savu veselību, un papildus tam mana vecmāmiņa darbojas vēl saimniecībā. Īsāk sakot, uz viņām mēs baigi paļauties nevaram, bet vienlaikus mierinam viņas, ka mums viss ir kārtībā un nekādu palīdzību pagaidām nevajag.
Līdz ar to, kad plānojām par ģimenes pieaugumu, sapratām, ka varēsim paļauties tikai un vienīgi uz saviem spēkiem. Tā kā idejas autors par ģimenes pieaugumu biju es, tad, protams, savai sievai devu solījumus. Es atbalstīšu un palīdzēšu viņai kā vien varēšu, lai veiksmīgi tiktu galā ar bērnu.
Pirmajos mēnešos kopā gājām uz kursiem un arī dzemdēt gatavojāmies kopā. Līdz ar to jau savlaicīgi uzzinājām pietiekami daudz informācijas, lai par visu parūpētos un viss noritētu veiksmīgi un mierīgi.
Pēc 9 pacietīgiem mēnešiem sagaidījām uz šīs pasaules savu skaisto meitiņu.
Sākās pirmās bezmiega naktis, precīzāk sakot, tas bija vienkārši saraustīts miegs. Jau apzinājāmies, ka vienīgā iespēja mammai normāli pagulēt ir tad, kad guļ kopā ar bērnu.
Bija reizes, kad meita modās nakts vidū, vajadzēja mainīt pamperus. Ņemot vērā, ka bērns mammai atņem enerģiju cauru diennakti, es uzņēmos šo pamperu maiņas pienākumu uz saviem pleciem. Lai vismaz sieva naktī izguļas.
Ko līdz naktīs dzirdēju meitas raudāšanu, paņēmu nost no mātes, noģērbu un mainīju pamperus. Pēc tam atkal liku bērnu pie mātes un devos gulēt.
Atceros reiz vienu nakti, kad biju tik miegains, ka vienā brīdī gandrīz viņa man izkrita no rokām. Es, protams, tajā mirklī uzreiz sabijos un pamodos.
Tā rezultātā es naktīs gulēju daudz maz labi, bet tomēr tas raustītais miegs lika par sevi just. Darbā miegs ik pa laikam nāca pat ļoti. Nekas cits neatlika kā uzsēsties uz rīta kafijām.
Pēc pirmajiem gadiem meitas biežā mošanās pārgāja uz savādu rīcību – viņa parasti modās ap trijiem naktī un vienkārši negribēja glēt.
Šūpošanās, dziedāšana un jebkas cits nelīdzējā, tāpēc nācās vest viņu uz otru istabu, kur viņu izklaidēju līdz mirklim, kad sāka parādīties miega pazīmes.
Vakaros parasti gulēt meitu liku vispirms es, un ja man tas neizdevās, tad mani nomainīja sieva. Reizēm bija pat situācijas, kad viens otru nomainījām divas – trīs reizes, kamēr bērns sāka iemigt.
Miegs sāka normalizēties, kad meitai palika 3 gadi. Gulēt tāpat kā iepriekš liku es. Man pat pašam ir ērtāk gulēt blakus bērnam, lai no rīta varu ātrāk pamosties un pastrādāt.
Ja tomēr ir kādas darīšanas vēl darbā, tad palūdzu, lai bērnu ieliek tomēr sieva.
Bet reiz manā dzīvē parādījās kāds cilvēks, kuru sāku pamazām iepazīt un jau šķita, ka viņš man ir labs draugs. Pirms neilga laika viņam arī piedzima meita. Un loģiski, ka mums parādījās kopīgs temats, par ko runāt – bērni.
Reiz mans sarunu biedrs jautri pavēstīja, ka tagad guļ otrā istabā viens pats un beidzot viņš var ļoti labi izgulēties. Citādāk iepriekš bija vispār neapskaužama situācija – meita raudāja, bļāva, sieva darīja visu, lai mierinātu viņu.
Man izpletās acis un es viņam pajautāju: Nopietni? Un sieva gribi teikt, ka izguļas?
– Nē – nedaudz samulsa viņš un piebilda – Bet man taču ir darbs un es rūpējos par naudas nodrošināšanu.
– Tavuprāt, tava sieva nestrādā, kad visu dienu darbojas ar bērnu? Nēsā uz rokām mazo mājās, iet pastaigās laukā, staigā pa veikaliem, gatavo ēst, maina pamperus? Un tas jau nav vēl viss…
– Bet tas jau ir pavisam kas cits…
Es atmetu ar roku un sapratu, ka nav jēgas ar viņu pat tālāk runāt.
Tikai iztēlojos, ka viņš visticamāk ar sievu ik pa laikam strīdas, jo viņa ir bieži nogurusi. Vēl jo vairāk, ja viņš vēlas tuvību un viņa nē, tad visticamāk ir zināms iemesls.
Diezgan loģiski – kur gan viņai var rasties vēlme, ja būs izspiesta kā citrons? Un kā viņa skatās uz savu vīru, kurš viņu neatbalsta un atstāj vienu pašu ar visām problēmām? Tas bērns ir tikai viņas, vai?
Vīrieši, tā darīt nevajag!
Šo sarunu ar to draugu es izstāstīju savai sievai – viņa vienkārši mani samīļoja un sāka raudāt, pasakot man paldies, ka esmu tik gādīgs un atbalstošs cilvēks.
