Var jau būt, ka kādu svarīgu momentu esmu piemirsusi, bet tiekoties klātienē, ar potenciālo audžuģimeni, noteikti neslēpšu ne mazāko niansi par bērnu. Tik tagad problēma – kādu bērna bildi lai ieliek – no smukā gala, vai tādu – nu, ar kakām no galvas līdz kājām? Ai, likšu to smuko, jo kakas gan jau paši ieraudzīsiet pavisam ātri, kad pieņemsiet manu jauko bērnu audžuģimenē!
Ak jā, zēnam nesen nogriezu matus, baigi jau negribējās, bet puikiņš bija savus skaisti lokainos matus savēlis kā filci, un ķemmi nolauzu mēģinot tos atpiņķerēt. Taču mati nav zobi, ataugs. Starp citu, zobi puikam ir ļoti skaisti un balti. Pat viņa ārstējošais psihiatrs izteica komplimentu.
P.S. Vienā no bildēm zēns ir pie Baby Box. Kādus 5 gadus atpakaļ gribēju viņu tur iebāzt, bet par mazu tās durtiņas bij’ tā ka bija vien jāved puika mājās.
P.S. Meitenei, kura bildē ir blakus zēnam, netiek meklēta audžuģimene. Pati tikšu galā.
Vēl tik piebildīšu, ja visus šos gadus Rīgas pašvaldība nenodrošinātu ”Atelpas brīdi”, tad šo visu visticamāk ka rakstītu atrodoties kādā psihiatriskajā klīnikā, klusiņām bumsījot galvu pret sienu.
Kamēr bērnam nav 18 gadu, nevienam šajā valstī nav dižas intereses par smagi slimiem bērniem. Taču līdz ko paliek 18 gadu, tad sākas birokrātiskais dancis. Tiek iesaistīta bāriņtiesa, vecākiem caur tiesu tiek kārtota aizbildniecība, bērnam tiesa atņem rīcībspēju… u.t.t. Un tad vēl bāriņtiesa noteikti nāk apsekot, vai tam cilvēkbērnam aizbildnis (mamma) dod ēst, un nodrošina labus dzīves apstākļus (it kā mēs to visus šos gadus nebūtu darījuši). Vairs nav ne speciālo pārtikas maisījumu no valsts, ne pamperu, da nekā vairs nav. Toties ir īpašās kopšanas pabalsts, un tas jau atkal ir pozitīvi.
Un kad puika kļūs par lielu pusaudzi, un mani spēki būs izsīkuši, ministrija 2021. gadā būs slēgusi visus bērnunamus, man atliks tikai puiku vest, kā senos laikos, ar ragutiņām uz mežu. Brrr, jau tagad šermuļi, no iedomātā aukstuma, uzmetās!
Vēl tāds sīkums (nu lai paceltu latiņu) – pavisam nesen kāds ārsts man teica, ka šim bērniņam, ar viņa visām slimības izpausmēm, nebija paredzēts tik ilgi dzīvot. Laikam tomēr par daudz es to puiku mīlējusi esmu.
A kā tad savādāk! Vai tad mātes savus bērnus nemīl, lai kādi tie būtu? Es noteikti mīlu, visus savus bērnus. Ļoti mīlu, gan negulētajās naktīs, gan puņķojoties un rijot asaras aiz bezspēcības. ES MĪLU SAVU BĒRNU!!!
