Viss kā parasti. Braucu ar tikko nopirktu mašīnu, kurai ir tranzīta numuri, nevienu neaiztieku. Auto nopirku pirms nedēļas. Blakus, pasažieru sēdeklī, bērnu auto krēsliņā sēž mana meitiņa un grauž čupa – čupsi.
Iebraucu apdzīvotā vietā, kura sākumā labajā pusē ir autobusa pietura. Tai apkārt liels, asfaltēts laukums, tur stāv trīs ceļu policijas mašīnas.
Un te es, kā tāda dāvana – auto ar tranzīta numuriem, bērns priekšējā sēdeklī. Viens no deviņiem ceļu inspektoriem paceļ zizli un liek apstāties.
Izpildu rīkojumu, iegriežu pa labi, apstājos, izslēdzu motoru. Pienāk inspektors, attaisu mašīnas logu un mūsu starpā raisās attiecīgs dialogs.
– Krievijas Valsts autoinspekcijas inspektors (uzvārds), jūsu dokumentus! – bērnu skaitāmā pantiņa ātrumā izspļauj cilvēks formā un uzreiz pāriet uzbrukumā, – kāpēc bērns sēž priekšējā sēdeklī?
– Viņai te patīk! – nesatricināmi atbildu, – noteikumus mēs nepārkāpjam.
Ar stingru skatu paskatījies un vēlreiz pārliecinājies, ka meitiņa sēž bērnu sēdeklītī un ir piesprādzēta, likuma sargs vīlies novelk:
– Ssskaidrs! Apskatīsim dokumentus!
– Viss kārtībā! Netērējiet velti savu laiku!
– Nekā nebija! – izsaucas apnicīgais inspektors, – numuriem beidzies termiņš!
– Iepriekšējam īpašniekam beidzies termiņš. Es desmit dienu laikā uzlikšu mašīnu uzskaitē.
– Ne desmit, bet piecu dienu laikā! Ir izdots jauns likums! – gavilē inspektors.
– Jūs pats esat lasījis jaunos noteikumus? – izvelku no cimdu nodalījuma noteikumus un sniedzu likums sargam.
Ar noteiktu žestu inspektors rāda, ka tie viņam nav vajadzīgi. Bet, kā saka, cerība mirst pēdējā.
– Ne katru dienu gadās satikt cilvēkus, kuri tā ciena un seko Likuma burtam.
– Man ir tikai tranzīta – Maskavas numuri, lai gan pats neesmu maskavietis, un arī “sliktas” naudas man nav.
Ar neapmierinātu sejas izteiksmi inspektors burzīja rokās manus dokumentus. Viņam ļoti gribējās kaut kur “piesieties”, bet īsti nebija kur. Kamēr viņš stāvēja un domāja, mana meita izvilka no mutes savu čupa – čupsi, un sniedza inspektoram, sakot:
– Še, policistonkulīt, pasūkā…
Dokumenti tika atdoti momentā. Bet dežūrfrāze “Laimīgu ceļu!” izpalika. Tā laikam tika apslāpēta inspektora kolēģu draudzīgajā smieklu jūrā. Es viņiem vairs nešķitu interesants.
