Šodiena pēc sajūtām bija viena no manām labākājam dienām manā mūžā. Un tam ir savs iemesls.
Stāvu pieturā un gaidu savu sabiedrisko transportu. Vienā brīdī piebrauc dārgs džips, kurā sēž pieklājīgs vīrietis labi ģērbies. Kā par sakritību, viņš tieši man pajautāja, kā var aizbraukt līdz Jaunatnes ielai 29.
Manī parādījās neliels satraukums, jo es jau arī tieši netālu no tās mājas dzīvoju.
Saprotot, ka kungam vajag izpalīdzēt, sāku stāstīt detaļās, kā līdz turienei var nokļūt. Kamēr es stāstu, viņš vienā mirklī pasaka:
– Draugs, būtu labāk, ja tu man atbrauktu līdzi un parādītu, kur tā vieta atrodas.
Piebraucām tieši pie mājas, kurā es dzīvoju, un es vienā mirklī ieraudzīju savu bijušo draudzeni, kura jau pastaigājās ar savu jauno draugu.
Protams, man pirmajā brīdī ienāca doma galvā, ka vajag izskatīties svarīgam un nopietnam. Un tāds es arī izkāpu no tā džipa.
Viņa mani ierauga un, protams, uzreiz pieskrien man klāt un vaicā, no kurienes es un kā tā sanāca.
Vīrietis, kas brauca ar džipu, nekur nebija vēl aizbraucis, un acīmredzot viņam bija labs garastāvoklis un saprata, kas pa situāciju man šeit notiek. Beigās viņš nolēma man piespēlēt, sakot man šādi:
-Šef, man jūs pagaidīt vai pats brauksiet tālāk savās darīšanās? Un tajā brīdī man pamet atslēgas no mašīnas.
Tajā brīdī es galīgi apjuku. Savukārt Kristīne aizskrēja ar asarām acīm, un viņas jaunais puisis tai līdzās, bet es stāvu šokā. Mašīnas īpašnieks sāka smieties histēriskos smieklis. Viņu sejas būtu vērts redzēt!
Morāle šim stāstam ir pavisam vienkārši – palīdziet apkārtējiem cilvēkiem un viņi dos pretī jums palīdzību!
