Kopš mums piedzima Madars, mani nepamet vēlme pastāstīt visiem, cik bērni ar Dauna sindromu ir forši, varoši un jauki. Pateicoties tam, ka oktobris tiek uzskatīts par informētības par Dauna sindromu (Down syndrome awareness) mēnesi, nolēmu izveidot šo blogu. Ļoti gribas cerēt, ka šeit ievietotos rakstus izlasīs cilvēki, kas par Dauna sindromu neko daudz nezina, un varbūt mainīs savu viedokli, kas visdrīzāk radies pamatīgi iesakņojušos stereotipu iespaidā. Un varbūt šeit kādu dienu ienāks topošie vecāki, kuri jau zina, ka gaida bērniņu ar Dauna sindromu, un kāds no rakstiem palīdzēs viņiem izdarīt pareizo izvēli!
Uzsākot savus centienus, gribu publicēt amerikāņu rakstnieces Emīlijas Perlas Kingslijas (Emily Perl Kingsley) eseju.
Te tā ir:
Laipni lūgti Holandē!
Man bieži jautā aprakstīt savu pieredzi, audzinot bērnu ar attīstības traucējumiem, – lai palīdzētu cilvēkiem, kam nav šādas unikālas pieredzes, to saprast un iztēloties, kā tas būtu. Tas ir šādi…
Gaidīt bērniņu ir tāpat kā plānot neticamu ceļojumu uz Itāliju. Jūs nopērkat kaudzi ar dažādām tūristu grāmatām, plānojat brīnišķīgus notikumus. Kolizejs. Mikelandželo Dāvids. Gondolas Venēcijā. Iespējams, jūs jau esat iemācījušies dažas noderīgas frāzes itāļu vaoldā. Tas viss ir neticami aizraujoši.
Pēc mēnešiem ilgas dedzīgas gaidīšanas šī diena beidzot ir klāt. Jūs sakravājat somas un dodaties ceļā. Dažas stundas vēlāk lidmašīna nolaižas. Stjuarte pieceļas un saka: “Laipni lūgti Holandē!”
Jūs sakāt: “Holandē?!? Kā jūs to domājat – Holandē? Esmu nopircis biļeti uz Itāliju. Man ir jābūt Itālijā. Visu savu dzīvi esmu sapņojis par došanos uz Itāliju!”
Taču lidojuma plānā ir notikušas izmaiņas. Lidmašīna ir nolaidusies Holandē, un tur jums ir jāpaliek.
Pati svarīgākā lieta ir tā, ka jūs neesat aizvesti uz briesmīgu, pretīgu un netīru vietu, kas pilna ar epidēmijām, badu un slimībam. Tā vienkārši ir cita vieta.
Tātad jums ir jākāpj ārā un jānopērk jauns ceļvedis. Jums jāiemācās pilnīgi cita valoda. Un jūs iepazīsieties ar pilnīgi citu cilvēku grupu, kuru citādi nesatiktu.
Tā vienkārši ir cita vieta. Tā ir mierīgāka nekā Itālija, mazāk ārišķīga nekā Itālija. Bet jau pēc neilga laika, pavadīta Holandē, jūs ievelkat elpu un skatāties apkārt… un jūs pamanāt, ka Holandē ir vējdzirnavas… Holandē ir tulpes. Holandē ir pat Rembrants.
Bet visi citi, ko jūs pazīstat, ir ļoti aizņemti ar došanos uz Itāliju un atgriešanos no tās… un viņi visi lielās par labi pavadīto laiku tur. Un visu savu atlikušo dzīvi jūs teiksiet: “Jā, tā bija vieta, kurp man bija paredzēts doties. To es biju ieplānojis.”
Sāpes par to nekad, nekad, nekad nepāries… jo šī sapņa zudums ir pārāk nozīmīgs.
Taču… ja jūs pavadāt savu dzīvi, sērojot par faktu, ka nenokļuvāt Itālijā, jūs, iespējams, nekad nebūsiet spējīgi priecāties par šīm ļoti, ļoti īpašajām lietām… Holandē.
Avots: http://saulesberni.blogspot.com/2016/10/laipni-lugti-holande.html
