Vairāk par to pastāstīja garīdznieks Dionīsijs Svečņikovs. Viņš teica, ka sveču kastes ir ērtas, pirmkārt, jau draudzes locekļiem. Lieta tāda, ka, ja visās baznīcās vienlaicīgi pazudīs visas sveču kastes, tas radīs daudz neērtību. Nopirkt sveces nevarēs, nāksies nest tās līdzi. Un kur tās ņemt, ja tirgū to nav?
To pašu var teikt par ikonām, ja to nebūs baznīcā, tad baznīcas ražošana apstāsies. Paliksim bez ikonām, bez krustiņiem, kuri izgatavoti pēc baznīcas kanoniem. Turpināt šo uzskaitījumu varētu vēl ilgi, bet jēga, domāju, skaidra. Sveču kastes baznīcās ir tāpēc, ka tās ir mums vajadzīgas.
Bet arī ar to vēl nepietiek, tālāk visiem interesē naudas jautājums. Kāpēc tad baznīca vienkārši neizdala sveces un ikonas? Kāpēc prasa par tām maksu? Un te nu mēs atduramies pret vienu mītu, kas pastāv kopš senseniem laikiem – baznīcā visam jābūt par velti. Bet kā var būt par velti, ja baznīca taču ir jāuztur?
Tā tikai šķiet, ka baznīcas pastāv pašas par sevi. Patiesībā baznīcai nepieciešami nopietni kapitālieguldījumi: remonts, komunālo pakalpojumu apmaksa, alga garīdzniekiem, baznīcas darbiniekiem, palīdzība trūcīgajiem. Un tas ir tikai saraksta sākums Arī garīdzniekiem ir jāpabaro sava ģimene, tāpat kā visiem cilvēkiem.
Kāpēc viņi strādā par godu Dievam un neatsakās no sava atalgojuma? Tāpēc, ka arī mēs to nedarām. Katram ir sava ģimene un pienākums pret to. Agrāk baznīcai bija jēdziens desmitā tiesa, kad uz baznīcu tika nesta desmitā daļa algas. Tagad tas tā nav, tieši tāpēc arī tiek ņemta samaksa par svecēm, grāmatām, ikonām un citam lietam.
Tieši sveču kastēs arī tiek ņemta nauda baznīcas uzturēšanai. Vienmēr tā ir bijis, vienkārši agrāk tas bija nedaudz savādāk. Naudas gandrīz nebija, tāpēc cilvēki nesa uz baznīcu sava darba augļus: maizi, mājas vīnu, eļļu gaismekļiem. Cilvēki nesa uz baznīcu daļu sava darba kā pateicību par Dieva palīdzību.
Tagad notiek tas pats, mēs atdodam daļu sava darba augļu ka pateicību. Taču mūsu darba augļi mūsdienās pārsvarā ir nauda. Tieši to mēs arī dodam baznīcai, kad gribam iegādāties mums nepieciešamos priekšmetus. Tas ir sava veida ziedojums.
Tas arī viss, kas jāsaprot. Un vēl arī paskaidrosim, ka visiem šiem laicīgajiem jautājumiem nav vieta dievnamā. Jo uz dievnamu mēs nākam ne tāpēc, bet tāpēc, lai lūgtu Dievu un būtu kopa ar Dievu. Nekad neaizmirsti par to!
