Kad cilvēks paliek aizvien vecāks, tad saprotams, ka viņš aizvien vairāk paliek atkarīgs no apkārtējiem cilvēkiem. Parūpēties pašam par sevi paliek grūtāk.
Arī vecāki cilvēki vēlas dažādus dzīves labumus vai pakalpojumus, tikai reizēm nu jau pat kautrējas to pateikt vai vienkārši nemaz nevar atļauties.
Bet no otras puses laba daudz nevajag, lai iepriecinātu otru cilvēku. Šis stāsts ir piemērs tam, kā atklāt veco cilvēku iekšējo pasauli.
Brendalīna Meja Portere ir medmāsiņa veco ļaužu pansionātā. Tur ir tā, ka daudzi cilvēki ir patiesi pieticīgi un lūdz palīdzību tikai tad, kad tas ir ļoti nepieciešams. Kas līdzīgs tika piedzīvots pavisam nesen.
Pansionātā pirms neilga laika bija ieradusies kāda kundze gados, kura reiz palūdza Brendalīnai, lai tā nogriež viņai rokām nagus. Medmāsa vienlaikus piedāvāja nolakot arī viņai nagus, uz ko sākumā kundze gados iebilda.
“Nesen aprūpēju kādas pacientes rokas. Tiklīdz piedāvāju sakopt nagus, viņa iebilda.”
Kundze atbildēja, ka viņai ir neglītas rokas, līdz ar to viņa nevēlas, lai tām pievērš uzmanību. Saprotams, ka tādā vecumā rokas bija klātas ar pigmentiem un nelielām grumbām. Tomēr piekrist patīkamai procedūrai jau varēja.
Medmāsa piemeklēja pareizos vārdus un atbildēja šādi: “Jūsu rokas ir skaistas. Tās daudz ko stāsta par jūsu dzīves gājumu un tās vēsturi. Tajās ir aprakstīta mīlestība, rūpes un laimes brīži. Šīs rokas ir mīlējušas un atbalstījušas tuvākos.”
Kundze bija tik aizkustināta dzirdot ko tādu, ka noslēgumā izvēlējās rozā krāsu.
Šāda veida stāsts radīja lielu atsaucību daudzu cilvēku sirdīs, un pat sāka sūtīt savu ģimenes roku fotogrāfijas.
Varēja redzēt, ka tur bija dažāda gājuma cilvēki bildēti.
