Bez tam, padomju laikos bērniem mācīja, kā uzvesties, kā izturēties pret pieaugušajiem, kā pret mazākajiem, mācīja uzvedības likumus. Protams, tā laika bērni nebija tik atraisīti, toties viņiem bija lielāka cieņa pret apkārtējiem.
Jāatzīmē arī tas, ka mūsdienu bēri ir pārāk izlutināti, jo viņiem ir pieejams viss. Viņi neredz lietu vērtību, jo ir pārliecināti, ka tās viegli var nomainīt. Tad kāpēc labot vecās, ja var nopirkt jaunas? Padomju bērni varēja salabot jebko – gan apavus, gan eglīšu virteni, gan gludekli u.t.t.
Atsevišķi jāpiemin tāda vērtīga attīstoša nodarbe kā grāmatu lasīšana. Un ja padomju laikā lasīšana un bibliotēkas apmeklēšana bija moderna, un reta grāmata tika uzskatīta par labāko dāvanu, tad tagad pusaudžiem pietiek ar to, ka izlasa īsu faktu ziņu slejā.
Ar skumjām var atzīt, ka mūsdienu bērni neprot lasīt grāmatas. Viņi ir pārāk izlutināti ar spilgtām izklaidēm, kuras ir pieejamas šodien, bet aizrautīgai lasīšanai un pārdomām par izlasīto un izlasītā analīzei nepietiek ne laika, ne vēlēšanās. Pat tad, ja šodien jebkura grāmata ir pieejamāka, nekā jebkad agrāk.
Rezultātā izaug vesela paaudze cilvēku, kuri kaut ko dzirdējuši par visu ko, bet tā īsti nesaprot neko. Un ja padomju bērni, kuriem bija neliels disciplīnu daudzums, labi zināja visas, tad mūsdienu bērnam slodze ir liela, bet apgūt priekšmetus nav iespējams.
Mēs nereti dzirdam frāzi, ka „agrāk viss bija labāk”. Taču vienmēr būs gan piekritēji, gan pretinieki šim apgalvojumam. Cilvēce pastāvīgi virzās uz priekšu, tāpēc katra paaudze vienmēr ar kaut ko atšķiras no iepriekšējās.
Bet tā kā pēdējā laikā pārmaiņas patiešām bijušas straujas, nav brīnums, ka Padomju laika bērni tik ļoti atšķiras no mūsdienu bērniem. Tikai laiks rādīs, kuri bijuši labāki un kuri nesuši vairāk labuma.
