Padomju laika bērni vēlējās kļūt par inženieriem, ārstiem, šoferiem vai karavīriem, lai ar savu darbu būtu noderīgi apkārtējiem cilvēkiem. Mūsdienu bērniem izvēle ir daudz plašāka, tomēr nomāc tas, ka labums no viņu nākotnes darba tiek atbīdīts uz tālāko plānu. Lai tikai pašam būtu labi.
Šodien parunāsim par to, kā mainījušies bērni salīdzinājumā ar viņu padomju laika vienaudžiem. Mums liekas, ka starpība ir milzīga, lielāka kā jebkad.
Padomju laika skolēni
Protams, mūsdienu sadzīve nav salīdzināma ar padomju laika sadzīvi. Un problēma nav tikai apstāklī, ka parādījies internets, gadžeti un jaunas tehnoloģijas. Lieta tāda, ka padomju bērnus kopš mazotnes gatavoja pieaugušo dzīvei. Tāpēc jau pusaudža gados padomju bērns bija jau pilnīgi patstāvīga personība, viņš zināja, ko vēlas no dzīves, varēja parūpēties par sevi.
Sabiedrībā, kur darba mīlestība bija kults, bērni nevarēja būt sliņķi un guļavas. Tāpēc viņi pastāvīgi apguva jaunas iemaņas, mācījās no pieaugušajiem un meklēja vērtīgus vaļaspriekus. Puiši interesējās par radiotehniku, meistaroja kaut ko no koka vai ņēmās ar transporta līdzekļiem – velosipēdiem, mopēdiem. Šis iemaņas saglabājās uz visu mūžu un bieži vien palīdzēja sevi uzturēt.
Rokdarbu stundās meitenes mācījās gatavot ēst, šūt, adīt un tamborēt, bet puikas mācījās rīkoties ar āmuru, kaltu un ēveli. Šī disciplīna saglabājusies arī mūsu skolās, taču, šķiet, tikai ķeksīša dēļ. Jo visparastākā ķeblīša uztapināšana mūsdienu skolas izlaiduma klases skolēnam var likties kā nepaveicams uzdevums.
Pārsteidzoši, bet padomju bērni prata labāk komunicēt, nekā mūsdienu jaunieši. Interneta un gadžetu trūkums (bieži vien nebija pat elektrības) dzina bērnus laukā jebkuros laika apstākļos. Ārpus mājas viņi iepazinās, lasījās kompānijās, rotaļājās, runājās.
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!
