„Meita pārceļas uz citu pilsētu – mācīties. Mēs ar sievu parunājām un nolēmām nopirkt dzīvoklīti. Uztaisījām remontu, bet sanāca kaut kā ne tā. Pat pats remonta sākums mūsu bērnam izraisīja stresu un tikai negatīvas emocijas.”
Ar šādiem vārdiem sākas mūsu lasītāju, kuri nolēmuši uzdāvināt savam bērnam dzīvokli citā pilsētā, stāsti. Nu ko, mums grūti izteikt savu viedokli, jo kolektīvs sadalījās divās nometnēs: Kāds piekrita meitenes vecākiem, kāds nē. Iespējams, tev radīsies kāda vērtīga doma šajā sakarā.
Remonta sākums dzīvoklī
Vispirms bija plānots no 40 kvadrātmetru dzīvokļa izveidot studiju. Stilīgi, moderni, jauneklīgi taču. Bet sieva sāka domāt, ka mācības taču ilgs tikai sešus gadus, bet pēc tam ko ar šo studiju darīt, nav skaidrs. Izīrēt? Īsāk sakot, nolēmām vienkārši dzīvokli vienkārši izremontēt. Ne jau kādu lepno remontu, pavisam vienkāršu, bet mēs taču paši tādā dzīvojām un bijām apmierināti.
Sākām ar istabu, tādu tipisku, kurā remonts nebija bijis nekad. Paklāji, kārbas, galds – mans vienaudzis, uz trijām kājām un televizors, kurš nedarbojas. Krāmu bija daudz, nācās izvest ar kravas mašīnu. Toties tika atklāta „taciņa” uz balkonu, un tas jau bija patīkami. Uz balkona bija pāris krēsli, pelnu trauks un vairāk arī nekā.
Īsāk sakot, izlīmējām tapetes, piedevām griestiem pienācīgu izskatu, atvedām šādas- tādas mēbeles. Apstākļi galīgi nebija spartiski – meitene no laukiem būtu septītajās debesīs aiz laimes.
Virtuve bija šausmīgā stāvoklī, sabojāts bija pilnīgi viss. Skapīši, plaukti, galds un trešais krēsls (ja skaita tos divus no balkona) bija biezu putekļu, tauku un šķiet, rūsas kārtu klāti. Pats interesantākais, ka prusaku un žurku nebija vispār. Pat nezinu, vai šie radījumi baidījās no kāda īpaša starojuma vai no tā, ka miteklis bija tik šausmīgā stāvoklī, taču šī problēma mums gāja secen.
Vispirms uzstādījām skaitītājus, pēc tam ūdens sildītāju. Protams, kaimiņi ne pārāk priecājās par to, ka tika atslēgta gāze, kad mainīja caurules, bet remonts ir remonts. Un arī laiku tas aizņēma ne visai daudz. Toties nav jāpārdzīvo, ka kaut kas notiks. Tādas lietas jādara atbildīgi.
Un tad vannas istaba. Ģimenes padomē tika nolemts izveidot vienotu sanitāro mezglu, tas ir vannas istaba un tualete kopā. tādu, kā pagājušajā gadsimtā. Jā, tas ir briesmīgi un nemūsdienīgi. Bet tā ir lētāk. Bez tam, meita šeit mūžīgi nedzīvos. Bet pēc tam lai līgavaiņi dzīvokļus pērk. Pēc augstskolas , protams.
Neko īpašu mēs vannas istabā neizdarījām, vienkārši paskaidrojām strādniekiem, ka vēlamies, lai telpa būtu bez pārmērībām un viss būtu kārtībā. Principā, mūs ar sievu viņu darbs apmierināja.
Un kā tad bez jaunām durvīm, priekšnama un dažiem plauktiem ar gleznām pie sienas? Tas jau bija bonuss, sieva ļoti gribēja, un arī es neiebildu. Jaunai meitenei vajadzīga telpa, kurā būtu, kur acis piesiet. Un tas arī viss.
Un tagad fināls: meita sarīkoja histēriju un galīgi atteicās tur dzīvot. Remonts, redziet, viņu neapmierina- pensionāru gaumē. Tapetes nemodernas, vajagot dušas kabīni, labāk džakuzi (hruščovenē, vai ne!?) Un kāda gan virtuve bez Ikea krēsliem? Vispirms es ļoti sadusmojos un piedāvāju izmantot krēslus no balkona. Kliedzu , nervozēju.
Sieva saka, varbūt meita baidās. Pārcelties uz citu pilsētu, pie citiem cilvēkiem. Tāpēc arī ir histērijas nervu dēļ. Iespējams, ka tā arī ir , pieaugušo dzīve, tā ir tik nervoza. Jautājums paliek atklāts. Mācības drīz sāksies, bet vezums, kā saka, vēl aizvien turpat. Varbūt jūs kaut ko ieteiksiet?
