Droši vien liela daļa no jums ir ēdusi mūsu slavenajā KFC ēstuvē kas ir Rīgā , blakus “Galerija centrs”.
Esmu bijušais tās vietas darbinieks. Viss sākās pagājušo gadu ap šo laiku, kad vieta atvērās. Viss bija forši, jo tas bija kaut kas jauns, bija daudz darba un bija daudz ko mācīties. Tajā vietā nostrādāju diezgan ilgi, apmēram 9 mēnešus, jo alga tur tiešām ir laba, salīdzinot ar citām ātrajām ēstuvēm. Tad nu vēlējos pastāstīt par aizkadriem, kas notiek virtuvē un vispār iekšienē. Godīgi sakot, tā ir viena liela un pretīga vieta kur atrasties. Ja klienti redz tikai dažas lietas, kas nav kā vajag, tad tur ir miljons tādu.
Laikā kad atvērās KFC , tad viss daudz, maz bija kārtībā. Ar laiku viss sāka jukt un brukt. Tad nebija siltā ūdens, tad kanalizācija nestrādāja. Vismaz produkciju mēs uzturējām svaigu un tādu kādai tai jābūt. Ar laiku kļuva trakāk. Algas sāka neizmaksāt laikā, pienākumus sāka kraut lielākus. Bija pat laiks kad mums izsita logu un vajadzēja strādāt 0 grādos. Tas tika novērsts… Tad sākās uzņēmuma mīnusu lauks. Sāka piegriest daudz ko, bet trakākais laikam bija tas, ka lika klientiem barot vecu gaļu. Ja termiņš vistai bija beidzies, tad tik un tā lika viņu marinēt un taisīt, jo mīnusu nedrīkstēja būt.
Tas bija mans punkts KFC karjerai. Aizgāju no tās vietas, bet pēc kādiem 4 mēnešiem biju atpakaļ. Jauns priekšnieks, daudz jaunu kolēģu, domāju, ka viss savests kārtībā. Kļūdījos. Ienācu virtuvē pirmo reizi un sajutos kā tirgū, jo ar mani runāja krieviski.Viss bija netīrs un visiem bija uz visu vienalga. Tad nu gāju apgaitā. Skatījos kas ir mainījies. Apstaigāju ap vietu kur panē vistu. Atradu vietas kur ir pelējums, gan ap galdu, gan aiz galda. To es tajā pašā dienā satīrīju, jo man pašam nepatīk strādāt netīrā vietā. Nospriedu pavērot vistas ledusskapi. Atklāju, ka nu mēs vecāku vistu saldējam. Ja atved daudz un nespēj izlietot, tad vecāko vistu iesaldē un pēc tam atsaldē karstā ūdenī. Tajā mirklī viņa paliek maigi vārīta.
Bet tas nekas, viņu tā pat drīkst taisīt un barot klientiem, jo viņi jau atsķirību neredz.
Termiņi, katastrofa. Ja svaigajai gaļai termiņi ir uzrakstīti labi, tad marinētai gaļai nevar saprast. Tu reāli nezini cik ilgi viņa tajā kastē stāv, jo pēc smakas liekas, ka tā gaļa jau nedēļu ir beigta. Ierosināju norakstīt bojāto preci un mest ārā.
Man atbildēja to, ka ” mēs nedrīkstam radīt mīnusus, citādi mums no algas atvilks naudu.” Pie šīs tēmas laikam pēc tam, jo manuprāt atvilkt no algas par tādām lietām nevar. Gāju tālāk pie zonas kur tiek cepta vista. Iedomājos paskatīties vai kanalizācija salabota. Nē. Tiklīdz atvelc fritieri tā uzreiz tev uz kājām līst kaut kāds šķidrums. Kas nāk no tā cauruma kur jāiet visam lejā. Prasīju jaunajam priekšniekam kāpēc nav sataisīts un kad sataisīs. Uz ko man atbildēja:”Mani tas neinteresē, man vajadzīgi ieņēmumi.” Nodomāju: ”Nu burvīgi, naudu vajag, bet darbiniekus jātur kā suņus.”
Tad sāku skatīties uz gatavo vistu. Nu tur jau man vairs nebija ko teikt. Vitrīnā kas ir domāta klientiem stāvēja jau vairākas stundas vecas ”kraukšķīgās filejas” , kurām tur būtu jāstāv max 45 minūtes. Ierosināju, ka jāmet šīs ārā un jāstrādā pēc termiņiem, tad arī saldētavā nenāktos likt vistu. Man atkal atbildēja, ka mēs vairs tā nevaram darīt, jo ja tā darīs tad uzņēmumam radīsies mīnusi un mums atvilks no algas. Vairākas reizes gāju pie priekšnieka runāt par šīm lietām.
Viena vienīga atbilde : ”Mani tas neiteresē, man vajag ienākumus.” Dažreiz viņš to atbildēja krieviski, neskatoties uz to, ka esmu Latvietis.
Tagad kolektīvs ir gandrīz kā krievu tautības, tāpēc Latviski tur runā reti. Sajutos diezgan nepatīkami, ka man speciāli jāatbild krieviski tāpēc, ka ir darbinieki kas Latviešu valodu nezin vispār. Arī tas, ka dažu mirkli pats priekšnieks aizmirst, ka kolektīvā ir arī Latvieši, sāk ar mums runāt krieviski. Par mīnusiem runājot, tas ir ”p*zģets” , jo kad bija pirmais vadītājs, tas nebija tik svarīgi, jo klientiem NEDRĪKSTĒJA barot vecu produkciju.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
