Bez tam mēs apspriedām iespējamos laika pavadīšanās veidus. Mums ar vīru bija milzum daudz piedāvājumu, vairums no kuriem bija saistīti ar iziešanu svaigā gaisā. Bet mūsu mājās sēdētājs dēls atteicās.
Vakarā atkal viss mainījās. Mēs devāmies uz viņa iecienīto suši bāru kur viņš ar vislabāko apetīti notiesāja vairākus suši ar gurķi un tunci, apbūra oficianti, kura vakara nobeigumā ļāva viņam paņemt uz mājām dažus origami, kas bija izlikti vitrīnā.
Pēc tam mēs devāmies uz saldēto jogurtu kafejnīcu, kur dēls beidzot “iegrieza ballīti”. Lai gan ar desertu izrīkojās diezgan pieticīgi – apēda vien divas karotītes jogurta ar saldajiem kraukšķiem. Toties zīmola rotaļlietu vitrīna viņu uzrunāja ne pa jokam. Mājās mēs pārnesām mīksto rotaļlietu jogurta saldējuma izskatā un iepakojumu ar “briestošajām” rotaļlietām, kuras tika iemestas ūdenī, tikko pārkāpām mājas slieksni.
Dienas nobeigumā dēls bija ļoti apmierināts un cieši apskautu turēja savu jauno rotaļlietu. Bet mums ar vīru šķita, ka vēlēšanos kaut kā ir bijis par maz. Tad iznāk, ka bērnam visatļautības bijis gana, bet mums ar vīru – nē?
Ko saka psihologi?
Lai gan daudzi vecāki saprot, ka bērnam jādod zināma brīvība, tas nemaz nav tik viegli. Pēdējās desmitgadēs bērnu trauksmes rādītāji pārsniedz jebkuras pieļaujamās robežas. Psihologi saka, ka tā ir bērnu psihes reakcija uz ārējiem kairinājumiem: daudziem bērniem šķiet, ka viņu vietā visu lemj citi.
Savā jaunākajā grāmatā pedagogs Neds Džonsons un klīniskais neiropsihologs Bils Stiksruds apraksta pētījumus, kas norāda, ka vecākiem vajadzētu dot bērniem lielākas tiesības uz pašnoteikšanos.
Džonsons skaidro, ka “cilvēkiem nepieciešama kompetences sajūta un tajā pašā laikā arī patstāvība”.
“Mūsdienu vecāki tērē milzum daudz laika, spēkus un naudu kompetences paaugstināšanai, bet dažkārt to dara uz bērnu patstāvības rēķina. Rezultātā bērniem šķiet, ka vecāki strādā nevis viņiem bet it kā virs viņiem”.
Bez patstāvības sajūtas bērni un pusaudži izjūt bezpalīdzību un tāpēc nespēj pārvarēt problēmas un neveiksmes. Džonsons saka:
“Viņiem vajag dot iespēju uzzināt, ka viņi var rīkoties ne tikai pareizi, bet arī kļūdīties, un tas ir pilnīgi normāli”.
Stiksruds apgalvo, ka patstāvības audzināšana palīdz bērnam gan atteikties no tā, kas traucē viņam dzīvē, tā arī atrast jaunas intereses un izklaides, kas nāks viņam par labu.
Ikgadējā visatļautības dienā – lielisks solis pareizajā virzienā, kas ieaudzina bērnos nenovērtējamo patstāvības sajūtu.
Pēc Stiksruda vārdiem, “ visatļautības diena – tas ir paņēmiens, kā izrādīt bērnam cieņu un jau agrīnā vecumā parādīt, ka tā ir viņa dzīve. Bērniem ir sava galva uz pleciem, viņiem ir sava vīzija par to, kādu viņi vēlas redzēt savu dzīvi.
Vecākiem jādod iespēja bērnam apliecināt sevi un jāatbalsta viņš, nevis jācenšas izveidot pēc savas mērauklas”.
Lūk, kāpēc visatļautības diena ir lieliska prakse gan bērniem, gan viņu vecākiem.
Avots: www. ihappymama.ru
