Visbiežāk mūsu bērni no mums dzird “nē”. Audzinošos nolūkos šis vārds pasprūk mums no lūpām simts reizes dienā, lai gan pieaugušie to pat nemana. Tādā veidā mēs cenšamies noteikt robežas, kuru ietvaros bērns justos drošībā.
Bet ikviens mūsu aizliegums var būt ļoti bīstams. Kad to kļūst pārāk daudz, tie pārstāj darboties. Mēs visur cenšamies palikt spilventiņus un izaudzināt nepatstāvīgus un bezpalīdzīgus bērnus. Un pašiem bērniem šķiet, ka viņu viedoklis neko nenozīmē un ar viņiem neviens nerēķinās.
Tieši tāpēc speciālisti uzskata, ka dažreiz ir vērtīgi sarīkot bērniem “visatļautības dienu”, kuras galvenais uzdevums ir iemācīt bērniem nebaidīties no kļūdām.
Kas notiks, ja visu dienu teikt bērnam “jā” un dot pilnīgu rīcības brīvību
Ja pajautāsiet manam dēlam, vai viņš vēlas jaunu rotaļlietu, viņš bez apdomāšanas teiks “jā”, raksta Elisa Štrausa vietnē CNN.
Bet ja par to pajautāsiet man un manam vīram, tad mēs izdvesīsim garu nopūtu, kas pazīstama ikvienam vecākam, kuram ne tikai apnicis vākt rotaļlietas, bet arī nepārtraukti meklēt vietu kārtējai jaunas rotaļlietas kastei.
Tāpēc šajā gadā mēs nolēmām dēlam uz dzimšanas dienu uzdāvināt kaut ko nemateriālu, bet absolūti nenovērtējamu ikvienam piecgadniekam: varu. Precīzāk sakot, mēs sarīkojām viņam “visatļautības dienu” – 24 stundas, kuru laikā mums nebija tiesību viņam neko atteikt.
Ideja nav mūsu. Tā pirmoreiz aprakstīta Emijas Krauzes Rozentālas un Toma Lihtenhelda bērnu grāmatā “Jā diena”, bet slavenu to padarīja aktrise Dženifera Gārnere, kas savu visatļautības dienu aprakstīja Instagramā.
Mēs nolēmām to padarīt par ikgadēju tradīciju, ko iesakām darīt arī citām ģimenēm.
Kā pagāja visatļautības diena
Kad savā dzimšanas dienā mūsu dēls gaidītās dāvanu kastes vietā saņēma no mums vārdisku dāvanu, viņš nesaprotoši un skeptiski rauca pieri.
Mēs nekavējoties pastāstījām, uz kādiem jautājumiem atbildēsim ar “jā”. Vai var vēl vienu multenīti? Var apēst vēl vienu cepumu? Iesim uz zoo dārzu skatīties uz surikatiem?
Viņš pamāja. “bet ja es pajautāšu “vai varu pārlēkt ugunskuram?”, tad jūs taču tāpat teiksiet “nē”, vai ne?” – dēls precizēja, ātri izpratis visatļautības robežas.
Pēc trim nedēļām, sestdienā, ilgi gaidītā diena bija klāt. Dēls uzreiz pieprasīja saldās pankūciņas ar citronu brokastīs, bet pēc tam – multfilmu skatīšanos, ko jau iepriekš, acīmredzot, bija ieplānojis.
Pēc divām stundām pie televizora viņš paziņoja, ka gatavs kaut ko darīt, bet nevar izdomāt, ko tieši. Viņam vajadzēja improvizēt, un viņš apjuka.
Dienu pavadījām rotaļājoties. Mēs bijām princese un briesmonis. Mēs tēlojām nindzjas. Mēs rīkojām skursteņslauķu konkursu.
TURPPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
