Vecāku sapni par veselu un laimīgu bērnu nereti sagrauj bērns pats. Un dažreiz vecākiem šķiet, ka dara viņš to apzināti. Viņi visu pasniedz uz šķīvīša ar zelta maliņu, bet bērns aug nepateicīgs, izlutināts, neiejūtīgs utt. Tad sākas nebeidzamās vizītes pie speciālistiem (lai gan bieži vien vecāki aprobežojas ar radiniekiem), lai rastu atbildi, ko darīt ar bērnu, kā viņu “izlabot”.
Pazīstamais psihologs Mihails Labkovskis saka, ka problēma nav bērnā, bet gan vecākā pašā. Viņš vecākiem iesaka no sākuma tikt galā pašiem ar sevi un tad nogludināt attiecības ar bērnu. Tad dāvāt bērnam laimīgu bērnību būs daudz vienkāršāk.
Gribat, lai bērnam būtu laimīga bērnība? Sākumā tieciet galā ar sevi!
“Es viņam visu, bet viņš…”, “Iesakiet, ko man darīt ar bērnu?”, “Kurā viņš tāds iedzimis…”. Atpazīstama bilde, ne? Gribat, lai jūsu lolojumam būtu “ideāla bērnība”, bet viņš, parazīts, visu cenšas sabojāt.
Bet iemesls ir tajā, ka ideālu bērnību savam bērnam var nodrošināt tikai psihiski veseli vecāki. Tika tā un nekā citādi. Lai bērns izaugtu laimīgs un lai mīlestība viņam būtu gaišas un priekpilnas jūtas, vecākiem tās jādod jau no visagrākās bērnības.
Te, protams, var izdarīt lirisku atkāpi par to, ka mēs katrs atšķirīgi uztveram mīlestību. Vieniem tā ir darbība un rīcība, savukārt citiem – siltas, maigas attiecības, rūpes un uzmanība. Bet vissvarīgāk ir tas, ka mīlestība kā emocijas, kuras mēs pret kādu izjūtam – tās ir pilnīgi bērnišķīgas sajūtas. Tās ir tās jūtas, kuras izjutām, kad bijām bērni. Meklēt mīlestību nozīmē meklēt tās sajūtas, mēģināt tās atkārtot, atjaunot, zemapziņā atkal nokļūt bērnībā.
Aplūkosim labvēlīgu ģimeni. Tādu, kur bērns tika bučots un lutināts, uz rokām nēsāts, kur viņu dievināja visi ģimenes locekļi. Pieaugot viņš to vien darīs, kā meklēs šo dievināšanu.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
