Katru reizi, kad eju garām pilsētas tirgum, pie pārejas redzu tantiņu ar nelielu kastīti un soliņu. Uz viņas „letes” dažādos gada laikos var redzēt dažādas preces: rudenī- ābolus un puķes, vasarā – ogas, ziemā – ķiplokus un konservējumus. Viss ļoti pieticīgos daudzumos, pāris burciņas gurķu, pāris ķiploku galviņu.
Visbiežāk jau man nevajag ne ķiplokus, ne konservējumus, jo pāri ielai, tirgū, var nopirkt labākus. Tomēr nopērku vienmēr pie tantiņas, un šodien pastāstīšu kāpēc.
Laimīgas dzīves likumi
Es uzskatu sevi par laimīgu cilvēku, tai skaitā tāpēc, ka man ir skaidri dzīves principi, kuru pamatā nav modes trendi, bet kuri nāk no iekšienes, no atmiņām vai manām jūtām. Tikai tādus principus es uzskatu par dzīviem, īstiem un patiesiem. Tie ir mani ikdienas dzīves likumi, kuros, domāju, daudzi atpazīs sevi.
Atgriezīsimies pie tantiņas tirgū. Pērku no viņas ne tāpēc, ka tas ir ekoloģiski, un ne tāpēc, lai kaitētu lielajām korporācijām, bet gan tāpēc, ka es atceros savu vecmāmiņu. Pirms mūsu atbraukšanas arī viņa gāja uz tirgu un pārdeva tur visu, ko vien varēja no savas ražas.
Mammai tolaik nebija iespējas viņai palīdzēt, paši bijām nabagi kā baznīcas žurkas. Tā vecmāmuļa centās katru reizi iekrāt nedaudz naudas pirms mūsu atbraukšanas, lai nopirktu mums saldumus un kaut nelielas dāvaniņas. Sapratu to tikai tad, kad biju paaugusies.
Un tagad es nevaru paiet garām tai tantiņai, nenopērkot no viņas vismaz kaut ko. Naudu tāpat vien viņa neņem un arī vairāk par preces cenu neņem, visam jābūt godīgi, nekādu ziedojumu. Tāpēc es visu gadu pērku no viņas ābolus, puķes, ķiplokus un gurķus burkās (ļoti garšīgi, starp citu).
Un vēl es nekad neeju garām cilvēkiem, kas izdala dažādas lapiņas. Nē, man neinteresē, kas tur rakstīts. Vienkārši atceros, kā studentu gados, kad gribēju sakrāt naudu jaunai blūzei, gāju dalīt lapiņas, lai nebūtu mammai nauda jāprasa.
Tagad nevaru paiet garām, atceroties, kā roku un kāju pirksti tirpa no aukstuma. Gribas palīdzēt cilvēkam, jo jo ātrāk viņš lapiņas izdalīs, jo ātrāk tiks siltumā vai vienkārši varēs atpūsties. Vēl viens likums, kuru ievērot man nav grūti, taču tas palīdz padarīt pasauli kaut nedaudz labāku.
Un vēl es ļauju savai meitai braukt visās klases ekskursijās. Un ne jau tāpēc, ka tā es cenšos kādam pierādīt, ka esmu paraugmamma. Nē, viss vienas mazas meitenītes dēļ, kura sēž pie mājas un raud tāpēc, ka visa viņas klase aizbraukusi ekskursijā uz galvaspilsētu, bet viņas ģimenei nebija naudas, lai palaistu viņu arī.
Atceros, cik man pašai bija bēdīgi, kā dusmojos uz visu pasauli, ka nevaru braukt. Visi bērni taču pēc tam skolā lielījās par braucienu. Bija līdz asarām skumji.
Un tagad es cenšos rast naudu, nopelnīt vairāk, lai tikai meita nejustos apdalīta. Lai viņas dzīve būtu gaišāka. Jo tieši no gaišiem cilvēkiem staro labestība.
Labestība- lūk kas ir laimīgas dzīves pamats. Tevī visu mūžu krājas šādi principi, kuri dara laimīgus citus un arī tevi. Un tu dari to nevis tāpēc, ka kāds teicis, ka tā jādara, ka tā ir pareizi, bet tāpēc, ka tev pašam tas liekas pareizi.
Esmu pārliecināta, katram ir tādi sīkumi. Un tas patiesībā ir lieliski, jo tas padara mūs par cilvēkiem un pasauli pilda ar labestību.
Katru dienu mēs redzam un izciešam daudzas nelaimes, grūtības un vilšanās, bet tādas mazas labas lietas palīdz apzināties, ka viss nav nemaz tik slikti. Vienkārši mēģini, izdari kaut ko labu sev un arī citiem , un tu sapratīsi, par ko es runāju.
Laime ir dīvains putns, tā veikli jāķer aiz astes un nav jālaiž vaļā.
Vai tev ir tādi mazie principi? Padalies komentāros!
