Tā bija parasta diena. Kāda amerikāņu studente devās iepirkties uz vietējo lielveikalu, kas atradās netālu no viņas kopmītnēm. Kā pieņemts daudzos ASV lielveikalos, pie kases stāvēja cilvēks, kas palīdzēja salikt iepirkumus maisiņos. Jāsaka, ka šis darbinieks mazliet atšķīrās no citiem, jo tas bija puisis ar Dauna sindromu. Slimība nekādā mērā netraucēja pildīt viņam savus darba pienākumus, bet kādai “cimperlīgai” pircējai pēkšņi kaut kas nebija pa prātam…
Studente kļuva par liecinieci nepatīkamai scēnai, par kuru nolēma pastāstīt cietiem. Cerams, ka pircēja – skandalētāja nokaunēsies, kad sapratīs, ka viņas rīcība kļuvusi zināma tik plašam cilvēku lokam.
“Kamēr stāvēju rindā pie kases, vēroju cilvēku, kurš palīdzēja salikt pirkumus maisiņos. Neskatoties uz slimību, viņš izskatījās ļoti jauks un cītīgi pildīja savus pienākumus.
“Vai vēlaties tieši šo maisiņu?” – viņš man jautāja, turot rokā maisiņu, kurā bija caurums.
“Nē, paldies, iedodiet man, lūdzu, citu”, – es atbildēju.
Pēkšņi, ne no šā, ne no tā, aiz manis stāvošā sieviete sāka kliegt necilvēcīgā balsī: “Ak, dievs! Vai tiešām nevar ātrāk!”
Es viņai mierīgi atbildēju: “Es jau esmu samaksājusi. Viss kārtībā”.
“Un kas… tu esi tikpat stulba kā tas slimais? Cik ilgi vēl visādiem invalīdiem ļaus te strādāt? Jēgas nekādas!” – nelikās mierā satrakojusies pircēja.
“Viņa nav stulba, – pēkšņi teica neparastais darbinieks un norādīja uz manām biksēm, uz kurām bija uzdrukāts universitātes logotips. Viņš turpināja: – viņa mācās universitātē, viņa ir gudra”.
“Un viņš ir vislabākais darbinieks! – es neizturēju. – Viņš savu darbu dara kārtīgi un akurāti”.
Visu salicis un atdevis man iepirkumu maisiņus, puisis nolēma palīdzēt man pie izejas un atvēra durvis. Nabadziņa cēlais žests vēl vairāk satracināja cimperlīgo pircēju: “Ak, viņš taču pat palīdzēt kārtīgi nevar! Paskatieties uz šo neveiksminieku! Kur ir veikala menedžeris? Es gribu sūdzēties!”
“Kundze, es jau eju. Jūs tiešām gribat žēloties par to, ka es puisim palūdzu nomainīt cauro maisiņu un atvērt man durvis?” – un es devos uz izeju.
“Lai jums jauka diena!” – man pakaļ noteica nu jau mans iemīļotais darbinieks.
Te dāmai pēkšņi paspruka: “Ak, tāds kretīns!”
Izdzirdot tādu bezkaunību arī kasieris neizturēja: “Es jūs neapkalpošu! Jūs pazemojāt mūsu darbinieku un apvainojāt pastāvīgo klienti. Atstājiet savus pirkumus šeit. Mēs tos noliksim atpakaļ. Es lūdzu jūs pamest mūsu veikalu!”
Saniknotā dāma satrakojās ne pa jokam. Savaldīt viņu spēja tikai pieaicinātie veikala apsargi. Kamēr plaukti burtiskā nozīmē lidoja pa gaisu, mans palīgs pajautāja: “Jūs taču nākamnedēļ atkal atnāksiet?”
“Protams” – es atbildēju nedomājot.
Viņa platais smaids pavadīja mani visu atlikušo dienu…
Es tiešām nespēju saprast, kā cilvēki ir spējīgi tik zemu nolaisties. Tas, ko atļāvās šī “dāma” ir vienkārši prātam neaptverami.
