60. un 70. gados galvenais uzdevums bija nodrošināt milzīgu daudzumu ļaužu ar lētiem dzīvokļiem. Šajā laikā uzbūvēja daudz paneļu namu, kuros daudzi ļaudis dzīvo vēl šodien.
Līdzīgas paneļu mājas būvēja arī Vācijas Austrumos.
Taču laikā, kad valstīs tādas mājas skaitās savu laiku nodzīvojušas un ir paredzētas nojaukšanai, vācieši nolēmuši nevis nojaukt šīs piecstāvu ēkas, bet gan veikt to pilnīgu renovāciju, ko uzskata par ekonomiski izdevīgāku.
Galvenā izmaiņa šajā lietā bija savienojošā segmenta demontāža. Tādā veidā arhitekti vienu gari izstieptu ēku sadalīja divos un vairākos. Pēc tam dzīvokļi tika siltināti atbilstoši likumam un nokrāsoti no pelēkas krāsas uz košāku: bēšu, brūnu, zaļu, violetu.
Pat iedomāties nevar, ka šīm akurātajām daudzstāvu mājām ir vairāk nekā 50 gadi! Runa nav tikai par kapitālo remontu un siltināšanu, bet arī par dažādiem vācu celtnieku paņēmieniem.
Piemēram, daudzos paneļu namos, kādu ir daudz Vācijas austrumu daļā, no pieciem stāviem izveidoja trīs.
Lai piedotu paneļu mājām jaunu izskatu, nepietika tikai ar pārkrāsošanu. Mājās tika izveidoti balkoni, lodžijas un lifti.
Varētu domāt, ka trūkst tikai stāvvietas mašīnām, taču vietas mašīnu novietošanai tur ir vairāk, nekā pietiekami.
Celtnieki parūpējās par iedzīvotāju drošību, izveidojot savdabīgu buferzonu nelielas ķieģeļu sienas veidā, kas atdala kāpņu telpas no braucamās daļas.
Īpašu uzmanību pelna atkritumu tvertnes, kas norobežotas ar drāšu sētu, kas ir slēdzama.
Vācijas pagalmi arī atšķiras no mūsējiem. Ir izveidoti trotuāri, bet zālājs un kopti stādījumi ir obligāta lieta. Tīrību nodrošina tas, ka tiem, kas piesārņo apkārtni, ir paredzēti ietekmīgi sodi.
Kā tu vērtē vāciešu pieeju jautājumam par padomju paneļu namiem? Man šķiet, ka tikai māju krāsošana vien ir ko vērta! Gribas ticēt, ka arī pie mums tiks pārņemta šī pieredze.
