Par vienu no labākajām valstīm uzskata Zviedriju, un vispār skandināvi ir daudz darījuši, lai viņu dzīve būtu komfortabla. Protams, mentalitātes atšķirības ir būtiskas, bet vai tad tur tā vaina? Piemēram, zviedru deputāti – tas priekš mums ir kaut kas neticams.
Parasti cilvēki
Demokrātijas būtība ir izvēlēties labākos no labākajiem un dot viņiem rokās vadības grožus. Neesmu pārliecināts, vai zviedri izvēlas labākos, bet deputāti nekļūst par elitāras sabiedrības daļu, kurai absolūti sveša vienkāršo cilvēku dzīve.
„Mēs esam parasti pilsoņi. Nav nepieciešams dot īpašas privilēģijas parlamentāriešiem, tāpēc mūsu uzdevums ir pārstāvēt pilsoņus un zināt reāli, kā viņi dzīvo. Pilsoņu pārstāvēšana pati par sevi ir privilēģija, jo mums ir iespēja ietekmēt valsts kursu,” intervijā teica sociāldemokrātiskās partijas biedrs Pērs – Ārne Hokassons.
Autoparks
Parlamenta īpašumā ir tikai trīs automobiļi: prezidentam, premjeram un viņa vietniekiem, pie tam mašīnas lieto tikai oficiālos pasākumos. Deputāti uz darbu brauc ar sabiedrisko transportu, valsts ik gadu izsniedz viņiem braukšanas biļetes.
Tikai premjerministram ir tiesības izmantot automobili, kurš gan arī pieder valsts drošības dienestam. Katrs deputāts var pieprasīt automobili, ja ir svarīgs iemesls. Parlamentārieši neizmanto arī taksometru, tikai atsevišķos gadījumos, ja tas ir nepieciešams.
Līdz 1957. gadam deputāti nesaņēma ne kapeiku, līdz kamēr parlaments noteica, ka „nevienam pilsonim nevar tikt atņemta iespēja kļūt par deputātu ekonomisku iemeslu dēļ”. Šodien deputāta alga ir 40.000 kronas. Tāda pat alga ir skolu jaunāko klašu skolotājiem.
Deputāti nevar palielināt sev algu, šim nolūkam kalpo neatkarīga komiteja Riksdags Arvodesnamd. Tajā ietilpst prezidents kā tiesnesis un vēl divi cilvēki, parasti tie ir žurnālisti vai bijušie ierēdņi.
Dzīvokļi
Parlamenta locekļiem, kuri nedzīvo Stokholmā, ir paredzēti valsts dzīvokļi. Tie ir vienistabas dzīvokļi ar platību 45 kvadrātmetri, kur parasti viena istaba kalpo gan par guļamistabu, gan viesistabu. Dzīvokli uzkopj paši deputāti. Par valsts naudu tiek veikta uzkopšana tikai vienu reizi gadā.
Dzīvoklis paredzēts tikai parlamenta loceklim, viņa ģimenei nav tiesību tajā dzīvot. Vismaz ne par brīvu. Pat par kāda radinieka nakts guļu deputātam ir jāsamaksā.
Restorāns
Parlamenta ēkā nav neviena, kas atgādinātu oficiantu. Katrs deputāts pats sev pērk kafiju un ēdienu, tāpat viņam pašam arī jānoliek vietā ēdiena trauki.
Un nevis vienkārši jānoliek, vispirms tie ir jānomazgā. Par to nekas netiek atmaksāts, bet pusdienot dārgā restorānā – tas vispār ir “nonsenss”.
Sekretāru armija
Nevienam deputātam nav paredzēti nekādi sekretāri vai asistenti. Katra partija saņem no valsts kaut kādu summu partijas sekretariāta veidošanai, kas kalpo par labu visiem.
Nevienam no partijas locekļiem nav tiesību izmantot kādu no sekretāriem savām personīgajām interesēm. Tas nozīmē, ka zviedru deputāti paši sastāda sarakstus, nozīmē tikšanās un iet pēc kafijas.
Pensijas
Par mūža pensijām bijušajiem politiķiem Zviedrijā nekas nav dzirdēts. Bijušajam deputātam tiek piešķirta aiziešanas pensija 85% apmērā no viņa algas. To maksā divus gadus. Taču, lai to saņemtu arī otrajā gadā, ir jāpierāda, ka viņš patiešām meklē jaunu darbu.
Ja cilvēks saņem otru mandātu, tad viņam automātiski tiek atņemts pabalsts. Bet reģionālie politiķi ne tikai pensiju, bet pat algu neredz. Vietēja līmeņa politiskā aktivitāte tiek pielīdzināta papildus darbam un apmaksāta netiek.
Zviedrijā valsts dienests netiek uzskatīts par kaut ko prestižu, tāpēc uz to īpaši netiecas. Piemēram, pavisam nesen premjerministrs atteicās no amata, un viņa krēsls ilgi stāvēja tukšs, līdz kamēr parlaments gandrīz ar varu tajā iesēdināja bijušo finanšu ministru. Jo veiksmīgāka valsts, jo mazāk prestižs ir darbs tās valdībā, – tāds ir likums.
