Par nelaimi, kas atnākusi klusu, bez brīdinājuma, līdz šim bieži vien varēja saukt regresa prasību par naudas piedziņu, kuru negaidot saņem kāds kopumā godprātīgs autovadītājs, kas bijis vainīgs nelielā satiksmes negadījumā, bet nezināšanas vai aizmāršības dēļ desmit dienu laikā pēc negadījuma nav iesniedzis apdrošinātājam saskaņoto paziņojumu (SP).
Saeimas pieņemtie grozījumi Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumā ir draudzīgi šādiem autovadītājiem un mazina negaidīto krenķu ierašās risku, jo nosaka, ka apdrošinātājam, ja tas nav saņēmis SP, pirms naudas piedziņas, tomēr ir jāaicina vainīgais to iesniegt, un tad, ja piecu dienu laikā ziņa tiek ignorēta, var arī uzsākt naudas piedzīšanu.
Varam jau teikt, ka nezināšana neatbrīvo no atbildības, tomēr šajā gadījumā ir acīm redzami, ka runa visdrīzāk nav par ļaunprātīgu likumpārkāpēju, kurš izvairās, bēguļo, savu vainu neatzīst, bet gan par ierindas pilsoni, kurš iespējams ir bijis kādas neuzmanības vai pat apstākļu nelabvēlīgas sakritības upuris. Paralēli apgalvojumam “nezini likumus – pats vainīgs” tolerantā un modernā sabiedrībā jādzīvo arī korektām, iecietīgām un izpalīdzīgām attiecībām iestāžu, uzņēmu no vienas puses un iedzīvotāju no otras starpā. Autovadītājiem un citiem satiksmes dalībniekiem ir jāuzticas varasiestādēm, kuras pieņem viņiem saistošus likumus un lēmumus, nevis jāuzskata tās par kādu soda bataljonu. Pieņemtie grozījumi ir korektas attieksmes piemērs, kas savlaicīgi brīdina OCTA gadījumā vainīgo autovadītāju par nepieciešamību vērsties pie apdrošinātāja, lai vēlāk pašam no savas kabatas nebūtu jāapmaksā cietušās personas auto remonts.
Līdz šim visizplatītākais gadījums, kurā apdrošinātāji vēršas ar regresa prasību, ir aizbraukšana no notikuma vietas – 43% no regresa kopskaita. Esam dzirdējuši par gadījumiem, kuros kāds negodīgs šoferis pēc kāda cita auto iebuktēšanas vai saskrāpēšanas aizbēg piemēram no stāvlaukuma pie lielveikala, cerot, ka paliks nezināms. Tomēr bieži vien liecinieki vai kameras atpazīst vainīgo, un šādā gadījumā nepatikšanas ir lielākas nekā, ja vainīgais būtu sagaidījis cietušo autovadītāju vai kā citādi nodevis viņam ziņu. Tad abi autovadītāji sastādītu SP, visbiežāk tas būtu OCTA gadījums, kurā vainīgajam nekādas lielas nepatikšanas nedraudētu, bet aizbraukšanas gadījumā, ja vainīgais pēc tam tiek atpazīts, regresa prasība var būt krietni liela, atkarībā no cietušajam nodarītās skādes.
Otrs izplatītākais regresa prasības iemesls ir atrašanās alkohola vai citu apreibinošu vielu ietekmē, kas sastāda 35%, tam seko tehniskās apskates vai tiesību trūkums un jau minētais gadījums, kad vainīgais desmit dienu laikā neiesniedz apdrošinātājam SP. Pēc likuma grozījumu pieņemšanas, iespējams, ka šādi iegūtu līdzekļu apjoms samazināsies, jo arī pēc soda samērīguma principa pēdējais pārkāpums nav salīdzināms, piemēram, ar braukšanu dzērumā vai bez tiesībām.
SP ir labs veids, kā atvieglot autovadītājiem rīcību pēc maznozīga negadījuma, to skaits aizvadītajā gadā pieaudzis par 8,4% salīdzinot ar iepriekšējo un sastādījis 64,8% no kopājā negadījumu skaita. Tikai jāatceras, ka SP var satādīt, ja negadījumā iesaistīti tikai divi auto, nav cietušo, nodarīti bojājumi trešās personas mantai, transportlīdzekļiem nav radušies tādi bojājumi, kuru dēļ tie nedrīkst vai nevar turpināt ceļu un autovadītāji spēj vienoties par visiem būtiskajiem negadījuma apstākļiem.
