Turpinot par domāšanas nonivelēšanās līdz dārzenim fenomenu, kas tik daudzus piemeklē Jāņu laikā, mani nebeidz pārsteigt pēkšņā mīlestība pret LR2 repertuāru pat tajos līdzcilvēkos, kuri ikdienā necieš no mūzikas gaumes pāķisma. Gluži normāli biroju darbinieki, studenti vai citi lādzīgi paziņas pēkšņi atrod savos sirds dziļumos mīlestību pret pašu trulāko divpirkstu pieres tālbraucēju šlāgeri. Tie ir mūzikas pasaules ekvivalenti iepriekš pieminētajam vislētākajam jāņusieram. Neticu, ka tādus mūzikas atkritumus spēj radīt cilvēks, kurš dzimis tradicionālā ceļā, nevis brēcošs un gļotām klāts izvēlies no lielveikala nocenoto CD akcijas groza.
Neesmu tik naivs, lai domātu, ka mans viedoklis par šiem svētkiem kaut kādā veidā ietekmēs kopējo sajūsmas līmeni, tāpēc Jāņos saskatu ideālu iespēju politiķiem. Tā vietā, lai realizētu dzīvē tuvredzīgo lēmumu par 2 litru plastmasas alus pudeļu aizliegšanu un zaudētu popularitāti velētāju masas vidū, ieteiktu ne tikai atļaut 2 litru taru, bet pat ar nodokļu atlaidēm iedrošināt ražotājus pievērsties 5 un 10 litru toveriem.
Tas pats attiecas uz lielākiem un lētākiem marinēto gaļas ķesku plastmasas spaiņiem un no govs krūtīm izspiestajiem ķimenīgajiem piena tauku rituļiem. Jāņi vai nejāņi, bet divritenis nav jāizgudro katru reizi no jauna. No spaiņa padzirdīts un no lāpstas piebarots lumpenis visos laikos ir bijis vislabākais politiskais kapitāls.
Avots: cehs.lv
