Ļoti emocionāls stāsts ar kuru dalās kāda Facebook lietotāja.
Vakarnakt ilgi nevarēju iemigt, domājot par kādu vīrieti, kuru pa dienu satiku uz Miera un Brīvības. Ieķēros elkonī svešiniekam brīdī, kad viņš grasījās ar galvu ieskriet stabā, un neatlaidos kādu kvartālu ejot kopā, roku rokā.
Otreiz satiekoties mēs viens otru neatpazītu, jo viņs bija neredzīgs, bet es nevērīga…Tik ļoti, ka pat neatceros, kā viņš izskatās, pamanīju vien viņa pozitīvo noskaņojumu. Pavadīju jauno vīrieti uz mazu veikaliņu Maiznīcas ielā 3, kur invalīdi un pensionāri pārdod savus rokdarbus. “Apstājamies, atvēršu jums durvis, tās veras uz ielas pusi, 3 pakāpieni uz leju, stop, vēl vienas durvis un… visu labu, esam klāt!” Savā ikdienas skrējiena neiejūtībā neuzkavējos ne mirkli ilgāk. Taču vakarā doma par līdzīgo mūsos nesteidzās aiziet…. mēs abi darām ar rokām, abi no sirds… bet viens redz, otrs neredz. Un nevar saprast kurā brīdī kurš ir kurš.
Šodien aizgāju uz to veikaliņu pa īstam. Omīte, kas tur saimnieko, parādīja mana vakardienas ceļabiedra darbus kokā…. aizvēru acis un pieskāros dēlītim…
