Atteikšanās no naudas ideju nereti piedāvā dažādās utopiskās koncepcijās. Visu autoru minētie iemesli ir dažādi, bet būtība viena – cilvēkam nauda nav vajadzīga. Ne jau velti saka, ka nauda laimi nenes.
Īrs Marks Boils nolēma pārbaudīt šo sakāmvārdu uz savas ādas, un tad kādas lielas kompānijas veiksmīgs menedžeris Marks, pilnībā vīlies sabiedrībā un sociālajā sistēmā, slēdza visus kontus, pārdeva īpašumus un sāka dzīvot mazā furgoniņā.
Un tā kopš 2009. gadā Boils nav iztērējis ne kapeiku un jūtas patiesi brīvs un laimīgs. No civilizācijas viņš paņēma vien datoru un saules bateriju tā uzlādei. Tagad vīrietis vada sleju “TheGuardian” un ir projekta “Freeconomy” dibinātājs.
Tā ir jau samērā liela biedrība, kura dalās pieredzē, kādā veidā cilvēks var iztikt bez naudas. Marks furgoniņu, kurā dzīvo, saņēma dāvanā.
„Tās ir manas mājas. Es atradu to mājaslapā, kurā atdod nevajadzīgas lietas. Un tā ir mana krāsniņa. Te es gatavoju ēst pēdējos divus gadus jebkuros laika apstākļos – gan lietū, gan svelmē”, – stāsta vīrietis.
Ēdienu Marks audzē pats, sākumā gan gāja slikti, viņš ņēma no veikala norakstītos produktus, bet tagad viņam ir neliels dārziņš. Ļoti palīdz arī mežs, izglītotam cilvēkam nav grūti tur atrast pārtiku.
Apģērbu viņš mazgā ar ziepenītēm, bet zobu pastu aizstāj molusku pulveris. Tikai tualetes papīra vietā Marks lieto vecos “DailyMail” numurus, kurus viņam atdeva vietējie iedzīvotāji.
„Pārsteidzoši, bet šis gads bija laimīgākais manā mūžā. Man ir vairāk draugu, nekā jebkad, es neslimoju, un nekad neesmu bijis fiziski veselāks, esmu atradis draudzību. Tagad esmu pārliecināts, ka rietumu nabadzības cēlonis ir garīguma trūkums, un ka neatkarība patiesībā ir savstarpēja atkarība”.
Uz šādu soli sākumā tas bija eksperiments uz vienu gadu, taču drīz vien pārtapa par dzīvesveidu. Visā šajā laikā viņam bija tikai viens sarūgtinājums – viņu pameta meitene.
„Es apzinos, ka naudas, automašīnas, karjeras perspektīvas un karstā ūdens trūkums novērsīs no manis daudzas sievietes. Taču esmu simpātisks, labs cilvēks, un no mana ķermeņa staro liels siltums”, – nekrīt izmisumā Marks.
Reiz Boils nolēma ar autostopiem nokļūt Indijā, taču jau Kalē bija spiests atmest šo ideju. Lieta tāda, ka vīrietis nezina franču valodu un viņu visur uzskatīja par klaidoni un dzina projām. Viņš nolēma iemācīties valodu un mēģināt vēlreiz. Toties Marks ir iemācījies ar autostopiem apciemot radus Īrijā.
Par savu dzīvi Marks uzrakstījis grāmatu. Naudu, ko viņš par to saņēma, Marks atdeva labdarības fondam. Tagad viņš raksta otru grāmatu, kura orientēta uz to, lai šādam dzīvesveidam pievērstu aizvien vairāk cilvēku.
“Cilvēki man bieži jautā. Kā es iztieku bez tehnikas. Šis jautājums man šķiet interesantāks par atbildi uz to, bet es daru tūkstoš sīkumu, neviena diena nav līdzīga iepriekšējai. Piemēram, ko es darīju šajās dienās: no veciem mežā nogāztu koku stumbriem uzmeistaroju žāvētavu, lai varētu kūpināt foreles un brieža gaļu”, – saka Marks.
„Vēl kādā dienā es uztaisīju zirgu aploku. No rīta sakārtoju celiņu līdz būdiņai, pēc tam apstrādāju aļņa ādu, no kuras kādreiz uzšūšu apģērbu vai ko citu noderīgu.”
