Daudzu vecāku dzīvi ir sabojājusi ideja par to, ka viņi ar saviem bērniem ir vienlīdzīgi. Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.
Man periodiski jautā, kāda ir mana attieksme pret bērnu audzināšanu un ko es uzskatu par pareizu audzināšanu. Mans atskaites punkts ir audzināšanas mērķis un galvenais uzdevums, un no šejienes tad arī izriet metodes un audzināšanas veidi.
Audzināšanas mērķis ir apmācīt cilvēku risināt TRĪS uzdevumus
- kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību regulēt savas emocijas un vajadzības,
- kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību nodrošināt sevi un savas vajadzības,
- kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību realizēties sociumā
Un viss.
Viss pārējais ir lirika, kas nespēj aizvietot šos trīs uzdevumus, jo, ja reiz tu esi laidis pasaulē bērnu, tu esi atbildīgs par to, lai iemācītu šos trīs uzdevumus risināt.
Daudzus vecākus ir samaitājusi šī ideja par vienlīdzību ar saviem bērniem.
Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.
Tikai šī nevienlīdzība ir spējīga motivēt apgūt šīs iemaņas.
Kamēr vien tavs bērns uzskata, ka ir ar tevi vienlīdzīgs, viņam nav nekādas vajadzības pacelt savu pēcpusi, lai iemācītos risināt šos trīs uzdevumus.
Vecāki nav vienlīdzīgi ar saviem bērniem tikmēr, kamēr bērns nerisina šos uzdevumus patstāvīgi.
Un pat pēc tam, šī nevienlīdzība saglabājas, ja vecāki turpina augt un attīstīties, jo viedumam nav atpakaļgaitas, un šādu vecāku viedoklim vienmēr būs lielāks svars, kā viņu pašam gudrākajam bērnam.
Cieņas trūkums pret cilvēku, kuram ir lielāka pieredze un viedums kā tev, ir bezkaunība, kura vainagojas ar veselu rindu “grābekļu” tā bērna ceļā, kurš nolēmis, ka viņš JAU ir vienlīdzīgs ar tiem, ar kuriem reāli NAV vienlīdzīgs.
Šī vienlīdzības ideja sagrauj un sēj ilūzijas bērnu prātos, ka viņiem ir tās pašas pilvaras, kas viņu vecākiem. Tie ir murgi.
Līdz brīdim, kad tavam bērnam aprit 21 gads, viņam jāiemācās daži vienkārši noteikumi:
1. Viņam neviens neko nav parādā.
2. Noteikumus uzstāda tas, kurš maksā.
3. Unikalitāte un ģenialitāte ir pamats sava svarīguma sajūtai un lepnībai un reālajā dzīvē tām nav nekādas vērtības.
4. Reālais cilvēka vērtības mērs ir viņa prasmes – būvēt sociālo mijiedarbību un pārdot savus produktus un pakalpojumus. Tās ir prasmes, kas nes reālus rezultātus – gan finansiālo brīvību gan neatkarību no citiem cilvēkiem.
5. Centieni komunicēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar tiem, kas par tevi maksā un risina tavas problēmas – ir bezkaunīgi. Gribi uzstādīt savus noteikumus – maksā.
6. Lai citi cilvēki cienītu tavas robežas, tavu gaumi un vajadzības, tev tas jānopelna ar savu ieguldījumu kopējā lietā un kopējā “katliņā”. Autoritāte no gaisa nekrīt.
7. Attīstība ātrāk notiek tajos apstākļos, kuri ir tieši šobrīd. Ideāli apstākļi noved pie degradācijas, nevis attīstības un, ja cilvēks ātrāk vēlas kļūt savas realitātes burvis, viņam jāpieņem spēles noteikumi tādi, kādi tie ir šeit un tagad ar visiem to ierobežojumiem un problēmām.
Šī piedzīvojumu spēle (quest) arī ir pats īsākais ceļš uz veiksmi, uzplaukumu, labklājību un brīvību.
Autors: Ņina Rubšteina – psiholoģe un geštalt-terapeite
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS
