Viss notika tā: satikāmies ar draudzeni, staigājām pa centru un tad draudzene ierosināja aiziet kaut kur paēst. Acīs iekrita kafejnīcas izkārtne „Tiešām sulīgi”. Oriģināls nosaukums, nodomāju es, un nolēma tajā iegriezties pavakariņot.
Stāstīšu, kas mani sasmīdināja un pārsteidza šajā kafejnīcā.
Gandrīz visas vietas bija aizņemtas, taču mums vēl galdiņš atradās.
Iekārtojums telpā bija mājīgs, skaisto interjeru papildināja patīkams iespaids. Kad oficiants pasniedza ēdienkarti, sapratu, ka ne jau velti esam šeit ienākuši. Radošums ir šīs vietas rozīnīte.
Pirmais, kas mani pārsteidza ēdienkartē, bija kāda ēdiena nosaukums ēdienkartē „Cena kā Eldorado”, 399,99 rubļi (4,50 eiro). Jautri, vai ne? Tādas cenas ar kapeikām es sen nekur nebiju redzējusi.
Nākamajā lapā pārsteigumi turpinājās. Vista un sēnes, tas ir patiešām garšīgi un es ticu šefpavāram, bet es gan nepirktu!
Ēdienu nosaukumi: Eksaltētā vistiņa, labi vēl, ka ne caciņa.
„Es nepirktu ar vistu un sēnēm” – arī skan smieklīgi.
Nosaukums „Vladimiras Centrālais” pārsteidza, bet pēc tam sasmīdināja arī pārējos. Kad pie kaimiņu galda tika pasūtīts šis ēdiens, oficiants to iznesa ģērbies „pufaikā” un ausainē, skanot šai pazīstamajai dziesmai.
Viņš tika sagaidīts ar aplausiem un jautriem izsaucieniem. Nolēmu, ka nākošreiz pasūtīšu šo ēdienu.
Nākamajā lapā „Mežsargs arī grib ēst” ir tieši par tēmu, ja atceramies, ka atrodamies Astrahaņā. Šeit mežsargs ir populāra profesija, mežsargi ar laivām pa Volgu ved makšķerniekus uz zivju bāzēm.
Tālāk fantāzijas tecējums ieteicis autoriem pieaugušo jokus. Oriģināli cilvēkiem bez kompleksiem.
Varat novērtēt cenas šajā kafejnīcā. Mēs ņēmām uzkodas pie alus, bija garšīgi. Un arī pasniegšana priecēja.
Šis ir labs piemērs, kā var izcelties starp citiem līdzīga veida iestādījumiem.
Kā jūs domājat, vai humors iederas ēdienkartē vai labāk tomēr būt konservatīviem šajā ziņā.
