Katrs no mums baidās no nāves un ne tikai no savas, bet arī tuvinieku nāves. Starp vēsts saņemšanu par neizārstējamu slimību un pēdējo izelpu parasti atrodas vairāk vai mazāk ilgstošs laika periods, kuru kā slimnieki, tā viņu tuvinieki pārdzīvo dažādi: atlikušos gadus, mēnešus vai nedēļas nelaimīgais var pavadīt, cenšoties pieķerties dzīvei visos iespējamos veidos vai vienkārši pieņemt sev nolemto, saņemot tuvu cilvēku atbalstu un aprūpi.
smagi slimo un mirstošu pacientu tēmu. Lai arī šī tēma nav no vieglajām un katrs lemj pats, mēs esam pārliecināti, ka viņas viedoklim ir tiesības pastāvēt.
Smagi slimais pacients.
“Mācoties universitātē, es nepārstāju brīnīties, cik daudz slimību un nepatikšanu piemeklē cilvēku un apbrīnojami, kā ar tādu slimību daudzumu cilvēciskā būtne pamanās nodzīvot līdz saviem gadiem un vēl veselus bērnus piedzemdēt.
Katram, kas lasa šīs rindiņas, velnišķīgi paveicies. Bet ir arī cita iedzīvotāju kategorija, samērā daudzskaitlīga, kurai paveicies krietni mazāk – viņi cieš no briesmīgām un neizārstējamām kaitēm, kuras viņus piemeklējušas vēl mātes miesās, pēc dzimšanas vai vēlākos gados.
Taču starp šiem nelaimīgajiem ir tādi, kuriem paveicies vairāk, bet kādam – mazākā mērā. Ir tāds, kurš pilnībā apzinās savu neizārstējamību, iziet visas bēdu un miršanas stadijas un, galu galā, mokoši nomirst. Tādam cilvēkam, lai cik dīvaini, ir paveicies.
Saprotams, vairākums no viņiem – nevainīgi bērni un viņi, diemžēl, diezin vai saprot, kas ar viņiem notiek patiesībā. Toties to saprot viņu vecāki, tantes un vecmāmiņas. “Mazajai Alīnai ar 4. stadijas neiroblastomu ar metastāzēm visur steidzami nepieciešama operācija Izraēlā.” “Palīdzēsim Dimam ar ļaundabīgu smadzeņu cilmes audzēju iziet ārstēšanās kursu Šveicē.”
Dažādi cilvēki, dažādas ģimenes, līdzīgas diagnozes, bet beigas vienmēr vienādas – nāve. Tuvinieki iziet tās pašas bēdu un miršanas stadijas kā paši mirstošie. Un to, ko mēs redzam – trešdaļa no piecām.
Iespējams, es izietu tās pašas stadijas, ko viņi. Pārdotu dzīvokli, izliktu kastītes līdzekļu vākšanai lielos tirdzniecības centros, rakstītu asarainus postus par trakiem tūkstošiem eiro, par kuriem mūs piekrita ārstēt vienīgā klīnika Vācijas dienvidos, bet… Tā nu ir sanācis, ka es esmu ārsts.
Un es, kā ārsts, lieliski saprotu, ka vēzis ielaistā formā – tas ir spriedums. Un mirst no tā visur: gan Krievijā, gan ASV, gan Telavivā. Vēzis pēdējā stadijā – tā vienmēr ir nāve, vienmēr sāpes un vienmēr ciešanas. Un man patiesi ir žēl tos, kuri lolo ilūzijas, ka Izraēlā nāve pēkšņi pārstās būt par nāvi.
Slimību terminālās stadijas- tie ir drīza zemes ceļa beigšanās marķieri. Un visi ārsti katrā pasaules malā to saprot. Un ja mirstošs pacients pēkšņi tiek uzaicināts ārstēties kaut kur aiz kalniem, tad tikai tāpēc, ka bēdas un cerība – divi biedri, kuri vienmēr ir bijuši labs bizness. Tāpēc labākais, ko jūs varat izdarīt mirstoša tuva cilvēka labā – ir ļaut viņam nomirt.
Apmāti ar gandrīz neeksistējošu iespēju, cilvēki aizmirst, ka viņu smagi slimais tuvinieks nomirs, bet viņiem nāksies dzīvot tālāk. Kur dzīvot, ja mājoklis pārdots Šveices klīnikas vārdā.
Par ko dzīvot, ja tuvākos desmit – divdesmit gadus viņiem nāksies strādāt tikai parādu dzēšanai? Par to netiek domāts, nedrīkst. Bet vai tādu likteni mīļie mirstošie viņiem novēlētu?
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
