Mani sauc Matīss, tā kā es dzīvoju Jūrmalā un strādāju Rīgā, man nākas braukāt katru rītu ar vilcienu, lai nokļūtu uz darbu. Katru dienu viens un tas pats, ceļos 8 no rīta, lai dotos uz darbu, 10 esmu Rīgā un dodos ar trolejbusu tālāk. Īsāk sakot – rutīna.
Kā jau katru dienu es biju Rīgā 10:00, izkāpu no vilciena un devos uz izeju. Stāvu pie Origo, aizsmēķēju cigareti, skatos telefonā. Te pēkšņi pie manis pienāk sieviete ar zīdaini rokās. Sievietei apmēram 22 – 25 gadi, bet bērnam, labi, ja 2 mēneši. Bērnam mugurā nebija nekā silta, tikai jaciņa un plānas bikses. Jāņem vērā, ka ārā bija agrs pavasaris.
Sieviete jautā: – `Es atvainojos, ka traucēju, man ir kauns lūgt, bet vai jūs nevarētu man iedot kādu kapeiciņu?`
Paskatos uz viņu: simpātiska meitene, varēja redzēt, ka viņa nav `bomze`, bet dzīvē ir noticis, kas tāds, kas liek viņai ubagot. Jautāju: `Alkoholam?`
Atbildē viņa skumji nolaiž acis un atbild: – `Kā jūs varējāt ko tādu padomāt? Man ir mazs bērns, man nav ar ko barot viņu`.
Pasmaidīju: “Cik zinu, zīdaiņus baro ar mātes krūts pienu. Man liekas, ka tu man brauc pa ausīm”.
Meitene: – “Es nevēlos par to runāt… Atvainojiet, ka patraucēju”.
Un viņa aizgāja. Es smēķēju tālāk, tad mazliet aizdomājos un uzbļāvu, lai pagaida. Pieskrēju pie viņas un saku: “Davaj sarunājam tā – es tev palīdzēšu, ja tu man pastāstīsi, kas ir noticis. Labi?”
Meitene: “Nevēlos lieki aizņemt jūsu laiku un uzbāzties ar savām problēmām.
Pateicu, lai neuztraucas, ka laika man daudz un mani tas neapgrūtinās, ja es uzklausīšu viņu. Patiesībā laika man nebija, bet es uzrakstīju īsziņu kolēģim, ka kavēšu darbu. Es viņai piedāvāju aiziet kopā uz bērnu preču veikalu un nopirkt mazajam kaut ko siltāku, jo ārā tiešām bija auksts un viņa izskatījās jau pārgurusi cieši turēt bērnu sev klāt, lai tas nenosalst.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
