Kāds 24 gadus vecs jaunietis kopā ar tēvu brauca vilcienā. Jaunietis sajūsmas pilns skatījās ārā pa logu un ik pa brīdim izsaucās: “Tēt, skaties, koki atpaliek; nē, tie tomēr skrien uz priekšu!” Bet tēvs – smaidīgs, laimīgs un prieka pilns – skatījās dēlā.
Iepretim sēdēja kāds pāris un, skatoties jaunietī, pie sevis nodomāja, ka šis jaunais cilvēks gan augumā ir izaudzis, bet laikam ar prātu ir, kā ir. Droši vien garīgi atpalicis.
Pēkšņi jaunietis atkal izsaucās: “Tēt, mākoņi skrien kopā ar mums!” Viņi nenocietās un vērsās pie tēva, teikdami, ka jaunietis taču acīmredzami nav normāls. Vai viņi bijuši pie kāda ārsta, pie psihiatra, tagad ārsti spējot darīt brīnumus.
Tēvs pasmaidīja un atbildēja, ka nupat kā abi braucot no ārsta. Bet ne no psihiatra, bet gan no slimnīcas. “Mans dēls piedzima akls. Un šodien pašu pirmo dienu viņš redz. Varbūt tāpēc viņa uzvedība jums šķiet dumja. Bet man tas līdzinās brīnumam.”
Pāris apklusa un pēc brīža viņu acīs sariesās līdzjūtības, kauna un prieka asaras.
Mums katram uz šīs pasaules ir savs dzīves stāsts. Nekad, nekad, nekad nevienu nenosodiet un nekritizējiet! Jūs neziniet, kas ar tiem dzīvē noticis, ar ko tiem nācies sastapties.
