Reiz pa tuksnešainu ceļu gāja ceļinieks ar savu suni. Viņi gāja jau daudzas dienas un bija ļoti nomocījušies. Ceļš bija patiesi grūts: nekur nebija ne koku ēnas, kur atpūsties, ne ūdens, ko padzerties.
Pēkšņi tālumā viņi ieraudzīja lielu, krāšņu pili, kuras priekšā pletās skaists, zaļš dārzs. Piegājis tuvāk, ceļinieks ieraudzīja strūklakas un strautus, un viņa slāpes kļuva neizturamas.
Kalps, kas stāvēja pie pils vārtiem, bija laipns un izpalīdzīgs. Viņš piedāvāja ceļiniekam palikt pa nakti pilī un piesolīja tam daudz gardu ēdienu un dzērienu.
– Tikai suni gan tev nāksies atstāt aiz vārtiem, – teica kalps. – Mans kungs neieredz suņus.
– Es nevaru, – teica ceļinieks. Bet kalps tikai noplātīja rokas.
Un ceļinieks devās tālāk, ciezdams slāpes un badu. Viņa suns knapi vilka ķepas, tālā ceļa izmocīts.
Viņi gāja vairākas stundas, kad priekšā ieraudzīja kādu māju. Pienākot tuvāk, viņi ieraudzīja glītu kotedžu, kurā dzīvoja jauka vecenīte. Atvērusi durvis, viņa uzreiz pastiepa ceļiniekam glāzi ūdens, it kā nolasīdama viņa domas.
– Vai nedosi man naktsmājas un nepadalīsies ar kādu kumosu, labā sieviete? – jautāja ceļinieks.
– Iespējams, – izvairīgi atbildēja sieviņa.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
