Arī mūsu ģimenē pienāca brīdis, nonācām bērnu namā. Trīs paņēma ome un divus paņēma valsts savā apgādībā – tas biju es ar vidējo māsu. Bet mamma veiksmīgi tika galā ar šo situāciju un jau pēc pusgada atguva mūs attpakaļ.( šis notikums bija pirms skolas uzsākšanas).
Laikam ejot es iemācijos pastāvēt pa sevi, neļaut sevi abižot vai vienkārši noignorēt, jo bieži saņēmu no vietējiem aizkarošas replikas.
Jau esot bērnam es iemācijos daudz lietu, ko skolā nemāca – saprast esošo situāciju bet to nepieņemt. Tieši ar šādu attieksmi es esmu tas, kas esmu tagad. Es daru to, ko es uzskatu par pareizu. Neklausos,ko citi runā jo vienmēr atradīsies kāds, kam tava dzīve interesēs ļoti. Atradīsies vienmēr kāds, kas tevi mēģinās pazemināt zemāk par zemi. Bet ja tu celsies un “kapāsi’ uz priekšu tu panāksi daudz, dzīvē ir galvenais darīt. Mans mērķis kapēc šo publicēju ir tikai tapēc, ka pēdēja laikā dzirdu depresīvus tekstus – es nevaru, man grūti utt. Es zinu, ka katram no mums ir bailes dzīve ko darīt, bet ja neuzdrošināsies darīt – nezināsi. Nekad neej kopā ar baru bet ej pret baru, jo tikai tad sapratīsi savu patieso vērtību un spēku 😉
Ps- man ir viss superīgākā mamma jo pateicoties viņai un tā brīžā situācijai es esmu tas, kas es esmu 🙂
