Edijs Pipars ir viens no labestīgākajiem cilvēkiem. Edijs ikdienā palīdz ļoti daudz cilvēkiem, kuri saskaras ar grūtībām. Šoreiz Edijs ir dalījies savā bērnības stāstā. Iespējams tieši bērnībā piedzīvotais Edijam devis šo sirds siltumu un labestību.
Edijs raksta:
Pašcieņa,sapratne,piedošana –
Pats nāku no maza ciematiņa Cēsu pusē. Gāju vietējā skolā, mamma audzināja viena pati 5 bērnus, bijām ļoti nabadzīgi. Kā jau jaunākajam ģimenē, man bija jāvelkā brāļa drēbes jo mamma nevarēja atļauties pirkt jaunas. No 1.kl līdz 9.kl man nebija draugi, vienmēr tiku apsmiets par to, ka esmu nabadzīgs, kaimiņi saviem bērniem neļāva ar mums draudzēties tikai tapēc, ka mēs bijām “nestandarta” ģimene. Vārds nestandarta vairāk domāts – vientuļa daudzbērnu māmiņa, nabadzīga ģimene utt.
Es regulāri pavadiju laiku viens pats, staigājot apkārt un izsapņoju sapņus, kā būtu ja man būtu daudz naudas, kā būtu ja es būtu piedzimis turīgā ģimenē. Laikam ejot bieži mammai pārmetu par to, kā tas var būt, ka no rīta apēd vienu maizes riku un visu dienu sēdi badā, pie visa vainoju mammu. Brīžiem ar mammu nerunāju jo biju dusmīgs, ka man nebija tas, kas maniem skolas biedriem.
Bija brīži, kad mūsu ģimenē nebija nedēļām pārtika, lai to atrastu, lasijām pudeles, salīda mamma parādos, vai arī rakņājāmies pa musorņikiem. Tāda bija mana bērnība, skolā mani lika kaktā par to, ka man nebija darba burtnīcas, ko mēs nespējām atļauties. Vai arī zīmēšanas stundā, lai dabūt sekmīgu vērtējumu zīmēju uz rūtiņlapas ar pildspalvu jo mamma nevarēja atļauties nopirkt A4 lapas un krāsas. Vai arī, lai dabūtu skolā vismaz uz mēnesi brīvpusdienas pēc stundām mazgāju skolā grīdas.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
