Latvijas labākā boksera Maira Brieža treneris Sandis Kleins pēc WBC un IBO čempiona jostu izcīnīšanas sarunā ar Sportacentrs.com atzina, ka sagatavošanās posmā paveiktais apjoma darbs ļāva pārvarēt grūtības cīņas vidū un atgūt otro elpu, lai atkal kāpinātu tempu. Treneris norāda, ka Marko Huks šai cīņai bija labi sagatavojies un prata arī pārsteigt, tomēr Mairis neļāva pretiniekam neko izdarīt.
– Kāda bija taktika? Mairis pēc cīņas atzina, ka ne viss izdevās, jo Huks ir labs bokseris un aizvadīja labu cīņu.
– Cīņa bija ļoti nopietna un atbildīga. Arī Huks tai bija gatavojies ļoti nopietni un darīja lietas, kuras pirms tam nebija darījis. Viņš vairāk mēģināja boksēt, centās Mairi nogurdināt. Viņa „stūris” mudināju viņu iet virsū. Domāju, ka tāds bija viņu plāns – panākt, lai Mairis nogurst. Mūsu plānu Mairis daļēji izpildīja. Mērķis bija strādāt caur korpusu, nepalikt viņam priekšā un aizvadīt pasaules līmeņa cīņu, kāda tā, pateicoties Mairim, arī bija. Huks neko jaunu nedarīja. Cīņa izskatījās tik ātra un laba tikai pateicoties Mairim, jo viņš visu laiku kustējās un mēģināja boksēt. Turpretī Huks vairāk mēģināja cīnīties, nevis boksēties. Arī tiesnesis Džejs Nedijs bija viņa pusē, jo Mairis pretiniekam nesita pa pakausi, kamēr Huks to darīja, bet aizrādījumus gandrīz nesaņēma. Huks bija mājas bokseris un viss tika darīts viņam par labu. Sākot ar brīfinga cimdiem un beidzot ar beņķi, kas mums tika iedots ringā. No tā laukā slējās nagla. Nācās samainīt.
– Ar kaut ko tādu sastapāties pirmoreiz?
– Vācieši sākumā izskatījās ļoti laipni, bet, kad aizgāja līdz nopietnām lietām, tad bija pavisam citādāk. Arī par ringu īsti netikām skaidrībā. Likās, ka bija uztaisīts pamīksts. Bet, varbūt pie vainas bija Huka taktika. Viņam daudz kas nesanāca un, paskatoties tiesnešu lapiņas, viņu visu laiku dzina uz priekšu.
– Vai Huks ar kaut ko tomēr pārsteidza?
– Huks pārsteidza. Viņš smuki ar maziem nirieniem gāja nost no Maira sitieniem no sāna. Tāpat viņš ļoti maz uzbruka ar labo roku, ko iepriekšējās cīņās bija daudz darījis. Acīmredzot jaunais treneris bija kaut ko pamainījis. Viņš mēģināja arī sist Mairim apkerkotus, ko pirms tam bija maz pielietojis. Taču daudz kas viņam nesanāca, jo mums bija plāns kustēties no tuvcīņas aiz viņa pleca, nepalikt priekšā, lai viņš nevarētu strādāt savas daudzās sērijas. Mairis plānu daļēji izpildīja, pa korpusu strādāja ļoti daudz, jo īpaši, pēdējos raundos. Protams, kaut kas netika izdarīts, bet tā ir čempionu cīņa, liela atbildība. Tā ir vienreizēja iespēja. Mēs saprotam, ka esam maza valsts, un tāda iespēja mums ir varbūt vienreiz dzīvē. Turklāt sākumā bija izsludināts, ka cīņa būs par pagaidu titulu, tomēr beigās izrādījās, ka par pilntiesīgu čempiona titulu. Tas arī mazliet nospēlēja uz Mairi. Bet galvenais, ka ir rezultāts – mēs esam čempioni. Atbalsts bija kā „Arēnā Rīga”, pat nelikās, ka esam Dortmundē. Jūtām arī to atbalstu, kuri sēdēja mājās pie televizora ekrāniem.
– Vai tu juti, ka Mairis pirms šīs cīņas bija vairāk satraucies nekā iepriekš? Ažiotāža bija liela, virsraksti par svarīgāko cīņu Latvijas boksa vēsturē ir liels slogs.
– Patiesībā visi bijām satraukušies, ne tikai viens Mairis. Bija uztraukums, mandrāža. Liela atbildības sajūta, jo cīnījāmies par pilntiesīgu čempiona titulu. Hukam tomēr ir liela pieredze. Varbūt viņš nedara neko jaunu, taču viņš ir zaldātiņš. Cīnītājs, kurš nekad nepadosies. Preses konferencē pēc cīņas viņš atzina, ka Mairis ir viens no smagākajiem pretiniekiem viņa karjerā. Mairis esot labi boksējies, nav ļāvis neko izdarīt.
– Pēc otrā raunda teici Mairim, ka ceturtajā raundā viņš būs mūsu. Ko tu tobrīd ar to biji domājis?
– Nezinu kāpēc, bet Hukam tobrīd pēkšņi sāka palikt grūti. Pirmajos raundos bija ļoti augsts temps. Bijām mainījuši taktiku, no pirmā raunda boksējām ļoti uzmanīgi. Mairim bija uzdevums turēt rokas augšā pavisam citādāk, neiet atpakaļ. Kāpinājām tempu. Domājām, ka viņš varētu sākt lūzt, tā arī likās, ka viņš sāk lūzt. Tomēr beigās izrādījās, ka tā nebija. Viņš bija labi gatavojies un ielūza vēlāk, ap astoto devīto raundu, lai gan iepriekš likās, ka tam jānotiek ātrāk. Tobrīd Mairis viņam bija labi trāpījis un Huks sāka „peldēt”. Domāju, ka varam turpināt ar svaigiem spēkiem uzbrukumu. Vēl jāņem vērā, ka trešajā raundā Huks mazliet notēloja, ka dabūjis sitienu un aizpeld, taču tad pēkšņi no lejas pozīcijas sāka uzbrukt. Viņš bija atstrādājis kontruzbrukumus. Mairis uzbruka, bet Huks acumirklī atbildēja ar savu uzbrukumu. Salīdzinot ar Durodolu, Huks ir krietni labāk apmācīts bokseris. Viņš sita pa pakausi, kur tiesnesis to neredz. Huks vienkārši bija gudrāks bokseris. Tāpēc Mairis vairākos momentos, kuros varēja riskēt, tomēr nolēma iepauzēt. Huks bieži vien ir ļoti neprognozējams, viņš var pēkšņi sākt skriet virsū, tāpēc centāmies no viņa turēties izstieptas rokas attālumā.
– Cīņas vidū radās iespaids, ka Mairis ir piekusis, turpretī Huks sāk atdzīvoties…
– Tā bija, Mairis bija mazliet piekusis. Taču septītā raunda beigās atkal atnāca vaļā un astotajā raundā jau viss bija kārtībā, sākām kāpināt tempu. Arī Huks, apzinoties, ka zaudē, vairāk gāja virsū un sita pa pakausi, tādēļ Mairim visu laiku sanāca viņu apturēt. Mairis gribēja boksēt, bet Huks gribēja vienkārši pieiet tuvu klāt un sākt sist, jo no distances viņš neko nevarēja izdarīt. Tādēļ Mairim bija jāpaveic trīsreiz lielāks darbs un pēc pirmajiem aktīvajiem raundiem viņš nedaudz ieplīsa. Taču gatavošanās posmā bija paveikts labs apjoms, organisms jau bija pieradis pie lielām slodzēm, tāpēc spēja adaptēties un iegūt otro elpu.
– Pēdējā raundā tu teici, lai Mairis neiet virsū Hukam, taču viņš to darīja un izlaida dažus sitienus. Vai tā bija Maira kļūda?
– Jā, tas bija nevajadzīgi. Pēdējā minūtē nevajadzēja kauties, vajadzēja Huku mierīgi paķert.
– Kā Mairim ar veselību? Pēc cīņas esat devušies uz slimnīcu? Bijušas pat aizdomas par lauztu ribu.
– Nē, viss ir normāli. Bijām pie ārsta, nekas nav lauzts. Ir maza problēmiņa, bet nekas nopietns, lai par to satrauktos. Starp ribām ir saspiests nervs. Viņš izlaida sitienu no apakšas pa ribām, tādēļ nervs tika mazliet iespiests. Domājām, ka būs kaut kas nopietnāks, bet veicām visu izmeklējumus un, par laimi, viss ir super. Vienubrīd gan sāpēs nelaida vaļā un likās, ka varētu būt lauztas ribas. Kādu laiku pasāpēs, bet nekas nopietns.
– Kā esat gulējuši šonakt? Vai ir sanācis kaut mazliet atpūsties?
– Slimnīcā pavadījām kādas trīs stundas, bija arī dopinga kontroli. Aptuveni trijos naktī bijām viesnīcā. Mairis atpūtās, bet es vēlreiz noskatījos cīņu, lai saprastu, kā izskatījās no malas. Tā bija pasaules līmeņa cīņa, raundi pagāja nemanot. Domāju, ka esam parādījuši – varam boksēt pasaules līmenī. Man pašam cīņa patika, teikšu godīgi. Cīņa bija interesanta, visu laiku kaut kas notika, nebija garlaicīgi. Mairis uzņēmās cīņu kontrolēt, tāpēc viņa bija jāstrādā dubultīgi. Tieši tāpēc viņš mazliet ielūza. Bet viss ir labi. Galvenais, ka esam čempioni.
– Ko čempioniem šobrīd visvairāk gribas?
– Vienkārši atpūsties. Visa nedēļa bija ļoti piesātināta. Bija dažādi sīkumiņi, kas padarīja darbu vēl grūtāku. Piemēram, tika pamainīts laiks. Ieradāmies četrdesmit minūtes par agru, bet Huks jau zināja par laika maiņu un ieradās laicīgi. Šādas tādas viltības. Viss tika darīts par labu mājinieku bokserim.
– Un, ko nozīmēja atteikšanās no organizatoru piedāvātās viesnīcas. Vai tiešām baidījāties, ka Mairis tiks saindēts?
– Labāk tomēr bija tur neko neņemt. Visi jau saka, ka „nē, nē, viss būs kārtībā”. Bet nekad neko nevar zināt. Labāk būt piesardzīgam. Vācijā bijis daudz gadījumā, pēc tam bokseri pat ir tiesājušies.
Avots: sportacentrs.com
