Tas notika pirms diviem gadiem. Man priekšā bija tāls ceļš satiksmes autobusā no laukiem uz pilsētu.
Toljati iepriekš biju bijis tikai caurbraucot, tāpēc šī pilsēta man palikusi atmiņā tikai ar to, ka tur ir kriminogēna stacija. Un vienmēr, kad, braucot caur šo pilsētu, izkāpu paelpot svaigu gaisu, tiku pie problēmām.
Te „uzrāvos” uz īpatnējiem cilvēkiem, kas prasīja naudu iedzeršanai, te uz policiju, kas reiz nolēma man pārbaudīt dokumentus. Tāpēc pēdējā laikā cenšos ārā neiet, sēdēt autobusā.
Man paveicās šajā reizē neiziet no autobusa un neuzrauties uz problēmām, taču nepaveicās pašam autobusam, kurš nevarēja tikt ārā no Toljati.
Autobusā aizņemtas bija tikai puse vietu, lielākā daļa pasažieru sēdēja pa vienam, kad autobusā pēkšņi ienāca personāžs melnā ādas jakā, viņš lēnām virzījās pa eju, raugoties katrā pasažierī, nevis uz vietu numuriem, kā vajadzētu.
Starp visiem pasažieriem pēc ļaunas liktenīgas apstākļu sagadīšanās tieši es izrādījos par vispiemērotāko kandidātu, kuru viņš izvēlējās par blakussēdētāju. Sajutu paģiru smaku, kad viņš apsēdās man blakus, plati iepletis kājas. Viņa ceļi bija izplesti tik plaši, ka ietiecās manas sēdvietas teritorijā.
Tā kā man negribējās sēdēt iespiestam pie loga, arī es izpletu kājas, atsitot ielaušanos manā teritorijā. Un mūsu ceļgali saskārās. Tā nu braucām ar šo tipiņu. Kaut arī sēdējām savos krēslos kā divi kārtīgi pilsoņi, tomēr apakšā zem sēdekļiem mūsu kājas rīkoja kaujas. Pēc kāda laika sākās. Mans ceļabiedrs pajautāja: ”Kas ir? Kurp brauc?”.
Kaut gan es vispār esmu runātīgs un vienkāršs cilvēks, vilcienā, iespējams, es pats iedzertu 100 gramus un pārtaptu par Toljati gopņiku, taču autobusā uz ko tādu mani nevelk.
Parasti es ielieku austiņas un klausos mūziku vai skatos filmas visu ceļu. Mans ceļabiedrs, sapratis, ka no manis viņam labs sarunu biedrs nesanāks, izmeta tik vēl vienu frāzi „Tu vispār esi kaut kāds – ne tāds.”
