Filma „Titāniks”ar Leonardo Di Kaprio un Keitu Vinsletu galvenajās lomās ne jau velti tiek uzskatīta par pasaules kino šedevru. Aiz trīs stundām ekrāna laika slēpjas daudzimilzīga kolektīva smaga darba mēneši.
Taču nekā nebūtu, ja nebūtu tāda ģeniāla cilvēka, kā Džeimss Kamerons. Viņa vērīgums, bet reizēm pat maniakāla uzmanība detaļām radīja augstākās klases produktu. Par to, kā notika leģendārās filmas uzņemšana slavenā režisora vadībā, arī stāstīsim.
Kamerons bija vēsturisko filmu fans
Filmas skati, kas attiecas uz 1912. gadu ilgst 2 stundas un 40 minūtes.
Tieši tik ilgi grima leģendārais kuģis. Filmā starp trauksmes signālu un kontaktu ar aisbergu pagāja 37 sekundes, tāpat kā reālajā dzīvē.
Bez tam Džeimss veica ilgstošas statistu instruktāžas, skaidrojot, ka arī masu skatu aktieriem ir jāatbilst tam laikmetam un jāuzvedas pēc iespējas dabiskāk.
Personāži, kuriem bija dots ekrāna laiks, atkārtoja reālo cilvēku likteņus. Vecāku ļaužu pāris Ida un Izidors Štrausi, tāpat kā filmā, nolēma dot vietu glābšanas laivās jaunajiem un kopā aizgāja bojā.
Biznesmenis Bendžamins Hugenhaims patiesi pirms aiziešanas no šīs dzīves uzvilka savu labāko apģērbu un gaidot galu cienīgi izbaudīja savu cigāru.
Režisors uzklausīja aktieru viedokli
Di Kaprio, pirmo reizi uznākot uz „Titānika” klāja, iesaucies: „Es esmu pasaules karalis!” Kameronam tik ļoti tas iepatikās, ka viņš šo frāzi izmantoja filmā.
Keita Vinsleta uzskatīja, ka spļāviens līgavainim sejā izskatīsies efektīvāk, nekā zemē nomesta kurpe. Mētrs ar šeit piekrita, taču aizmirsa pabrīdināt Billiju Zeinu. Tāpēc aina izdevās ļoti reāla.
Rouzas portreta noslēpums
Džeimss tik ļoti rūpējās par katru filmas elementu, ka pat pats zīmēja Rouzas portretu. Bet tā kā viņš ir kreilis, bet Di Kaprio ir labrocis, kadrus ar Kamerona rokām atspoguļoja. Skatītājs pat neko nenojauta par tādu triku.
Laikam gan visaizkustinošākais filmā ir skats, kur Džeks apskauj Rouzu.
Režisors bija pārliecināts, ka saulriets ir visvairāk piemērots romantiskām ainām. Aktierus un tehniku sagatavoja jau iepriekš, pēc tam filmēja visu īstu rietošās saules staru fonā. Šodien tas notiktu zaļas sienas fonā.
Speciālisti visu nepieciešamo uzzīmētu pēc filmēšanas.
Darbs pie filmas arī pēc tās iznākšanas uz ekrāniem
Ņujorkas planetārija direktors Nils de Grassa Taisons uzmanīgi noskatījās filmu „Titāniks” un pamanīja, ka zvaigžņotās debesis nav tādas, kādas tām būtu jābūt. Profesors pat aizsūtīja Kameronam zvaigžņoto debesu attēlu, kādam būtu jābūt filmā. Rezultātā režisors izlaboja šo kļūdu atkārtotā izdevumā.
Dabiskums uz neprāta robežas
Glābšanas skatu ainas izrādījās vismokošākās gan operatoriem, gan aktieriem. Lielākai ticamībai Džeimss lika aktieriem filmēties ledainajā okeāna ūdenī. Tas notika ilgi, cilvēki ļoti sala un piekusa, taču bija gatavi upurēties mākslas dēļ.
Di Kaprio vēlāk atzinās, ka kāda skata filmēšanas dēļ viņš nav varējis atiet ne uz brīdi, nācies kārtot dabiskās vajadzības tieši ūdenī.
Lai aktieri nesaslimtu, viņiem līdzās bijuši baseini ar siltu ūdeni.
Klātesamība katrā kadrā
Kamerons iztēlojies, kā jāizskatās filmai jau pirms filmas uzņemšanas sākuma. Savu redzējumu režisors iemūžinājis katrā kadrā. Viņš personīgi piemeklēja rakursus Džo un Rouzas dejas skatam.
Ainai kuģa klāja priekšgalā Džeimss pats salika aktieru rokas, kājas un galvas vajadzīgā leņķī.
„Titāniks” nebija viens.
Datori 90. gados vēl bija pārāk vāji salīdzinājumā ar mūsdienu monstriem. Specefektus veidoja ar savām rokām, tāpēc kuģi gremdēja vairākas reizes. Pie tam filmēšanai uzbūvēja vairākus dažāda lieluma modeļus.
Kā redzi, šedevri top īstiem entuziastiem pieliekot titāniskas pūles. „Titānika” kalibra filmas iznāk tikai vienreiz, taču tūdaļ pat kļūst par hītiem, kurus gribas skatīties vēl un vēl.