Braucu autobusā. Samaksāju, uzliku austiņas, braucu. Pēkšņi, cauri mūzikas skaņām dzirdu kliedzienus un vaidus… Visi pasažieri pagriežas uz vaidu pusi, bet tur sieviete…
Autobusa šoferis neapjuka, pateica, ka nākamā pietura Dzemdību nams (kaut arī tas nav viņa maršrutā). Kuri tālāk negribēja braukt – izkāpa. Es paliku, jo nekur nesteidzos un gribējās kaut kā palīdzēt. Autobuss brauca kā ātrā palīdzība līdz pat dzemdību namam.
Steidzās tā, ka riteņi gandrīz netika līdzi viņa avantūrismam, bet lieki neriskēja. Ja tādi vīri strādātu uz ātrajiem, tad noteikti `ātrie` attaisnotu savu nosaukumu.
Apstājās pie galamērķa, izskrēja, paņēma sievieti uz rokām un ienesa ēkā. Es tajā laikā atradu viņas somiņā telefonu un kontaktu sarakstā- vīriņš, pazvanīju, pateicu, ka jūsu sieva dzemdē, paskaidroju situāciju, pateicu adresi.
Paņēmu viņas lietas no autobusa un aizsteidzos pakaļ šoferim. Tur viņš sievieti nodeva ārstu rokās, mantas nodevām reģistratūrā. Tad abi kopā sagaidījām vīra ierašanos. Sagaidījām, pavadījām. Kamēr gaidījām, sākām runāt, superīgs vīrietis!
Tēvoci Miša, 30. autobusa vadītājs, tu esi foršs!
Avots / Raksts tulkots no krievu valodas.
