21. novembris 2013. gadā bija viens no nepatīkamākajiem Latvijas vēsturē. Zolitūdes “Maxima” todien nolaupīja daudzu cilvēku dzīvības.
Pirms ilgāka laika tika publicēti aculiecinieku stāsti, kurus ir grūti lasīt bez asarām acīs…
Šoreiz šis ir viens no tiem gadījumiem:
“Esmu fotografējis visādas lietas, pagāšnakt arī. Fotografējot man nesāpēja, bet stāvot kopā ar cietušo tuviniekiem un gaidot kad paceļot betona bloku iznesīs kārtējos cilvēkus, raudāt nācās bieži.
Stāvēju kopā ar 16 gadīgu puisi, kuru māte pameta pirms dažiem gadiem, viņu audzināja krustmāte, kura bija veikalā – viņš viņu gaidīja no notikuma vietas sākuma līdz šim laikam (no rīta klases biedri un draugi viņam atnesa siltu tēju un sausu apģērbu).
Sapīpēju ar 70 gadīgu onku, kurš nemitīgi zvanīja savai sievai, kura aizgāja uz veikalu no blakus esošās mājas pēc maizes, signāls bija, bet neviens neceļ.
Redzēju vīrieti kurš 5 no rīta atnācis no darba un uzzinājis par notikumu, saprata ka viņa sieva, kuru pirms nedēļas apprecējis ir zem drupām.
Redzēju 20 gadīgu meiteni, kurai abi vecāki bija zem drupām. Redzēju kā policijas darbiniece kam bija jāpaziņo tuviniekiem bēdīgā vēsts gandrīz noģība un vēma.
Redzēju ģenerāli Ķuzi ar asarām acīs. Redzēju kā ceļamklrāna operatori meklē savu biedru kurš palīdzēja novākt drupas. Redzēju kā spēļu zāles darbinieki atteica meitenei sasildīties viņu telpās, kura gaidīja aukstumā ziņas par savu vīru visu nakti (no rīta arī sagaidīja sēru vēsti).
Redzēju kā puisis atžirga 2 sekundēs, pārleca pāri žogam un izlauzās caur policistiem, jo viņam likās, ka viņa māti ved dzīvu ārā no drupām (viņa nebija dzīva).
Saņēmu sms no draudzenes, kuru rīt bija jāfatografē, nesanāks, jo nav kam tos foto vairs dāvināt. Redzēju kā 1 000 cilvēki stāv rindā, lai ziedotu asisnis.
Redzēju kā kadeti nevarēja nosēdēt autobusā, bet lūdzās, lai atļauj palīdzēt…”
Edijs Pālens, www.edijsfoto.lv
