Tāpēc, es esmu laimīga, ka dzīvoju Latvijā, jo domāju, ka jebkurā citā vietā uz šīs pasaules neviens neizrādītu tādu labestību, kā viņš. Es vēlos lūgt sabiedrībai būt nedaudz labsirdīgākiem pret citiem, jo mēs taču nezinām otra cilvēka dzīvesstāstu. Mēs nezinām, kāpēc viņi dzīvo tā, kā viņi dzīvo… Es nezinu, kas būtu noticis ar manu bērnu, ja Matīss nebūtu mums palīdzējis. Tagad es esmu laimīga, es dzīvoju pie Matīsa, man ir labas attiecības ar viņa vecākiem un māsu. Mans bērns tagad ir siltumā un drošībā, viņš vienmēr ir paēdis un mīlēts.
Matīss savā rakstā uzskaitīja lietas, ko viņš nopirka manam bērnam, lai mazulis varētu dzīvot pilnvērtīgi, bet ziniet, kas ir pats svarīgākais? Viņš pieņēma manu dēlu, kā savu! Viņš pieņēma mani – meiteni, kas dzīvoja uz ielas, kurai nav nekā, izņemot mammas kredīts, kurš ir jāmaksā. Viņš mani iemīlēja un vēlas, lai Adrians viņu vēlāk sauc par tēti. Viņš vēlas, lai mums ir kopīga, ilga un laimīga dzīve. Paldies viņam!
Matīss, es zinu, ka Tu šo lasīsi un vēlos nobeigumā Tev teikt, ka es arī ļoti mīlu Tevi, paldies Tev par visu!
