Sieviete vārdā Aelita dalījusies pieredzē ,kādu viņai un viņas vecmāmiņai nācās piedzīvot slimnīcā. Mazmeita izsakās, ka slimnīca drīzāk līdzinās lopkautuvei, nevis slimnīcai. Pret sirmo kundzi slimnīcā izturējās kā pret “vecu lupatu” un pat neļāva tuviniekiem būt kopā brīdī, kad sieviete aizgāja no šīs dzīves.
Lai arī Aelitas vecmāmiņa jau bija cienījamā vecumā, viņa vēl darbojās pa mājām, gatavoja ēst, darīja ikdienas darbus, bet kādu dienu pēkšņi sajutās slikti un, izsaucot ātro palīdzību, devās uz slimnīcu. Tuviniekiem ieteica palikt mājās.
«Vienos naktī zvanīja omīte: “Brauciet man pakaļ, atrodos kaut kādā boksā. Neviens ārsts pie manis nav bijis!”
»
Tuvinieki devās omītei pakaļ, bet pusceļā saņēma vēl vienu zvanu – slimnīcas personāls bija atņēmis telefonu un teica: “Nebrauciet! Vedam viņu uz palātu.”
«Aelita stāsta: “Agri no rīta iegājām palātā, kur atradām vecmāmiņu kā mazu kūniņu ieritinājušos segā, gandrīz pazudušu gultā. Piecēlām sēdus, atbalstījām, samīļojām. Vecmāmiņa raudot pastāstīja, ka daudzas stundas gulējusi viena, pamesta. Neviens pie viņas nepienāca, bet pēc tam izrāva no rokām telefonu. Sanitāre vecmāmiņu grūstīja pa gultu, bet viņai taču visas maliņas sāp, īpaši gūžiņa, ceļgali, plecs.”
»
Mūsu vecmāmiņa nekad nečīkstēja, nekad nesūdzējās un nekad sev neko nelūdza!
Pēc laba laika ieradās ārsts, kas ieteica tomēr vēl pāris dienas palikt slimnīcā, un diemžēl sirmā kundze viņam paklausīja.
Nākamajā rītā vecmāmiņa bez jebkādiem paskaidrojumiem bija pārvietota citur.
«“Ieejot intensīvās terapijas nodaļā un ieraugot, kas izdarīts ar vecmāmiņu, man nolaidās rokas un sirds gandrīz apstājās. Viņa bija pieslēgta pie miljons aparātiem, mute aizbāzta ar elpošanas cauruli.
»
Vecais cilvēciņš, kas vienmēr sala, tāpēc vilka mugurā vairākas jakas un vēl šalli aplika ap pleciem un kājās uzvilka siltas zeķītes, nu pilnīgi kails zem plāna slimnīcas palaga gulēja pie atvērta loga.
«Apmeklēt viņu varējām tikai no 16.00 līdz 19.00. Visu viņas ķermeni klāja plāksteri, visur bija sadurti katetri. Vecmāmiņa gulēja narkozes izraisītā miegā.”
»
Aelita stāsta, kā pēc dažām dienām sāka asiņot vecās sievietes rokas, kas tika ievīstītas zilos autiņos, lai nesasmērē palagus.
«“Mēs tikai runājāmies ar viņu, glāstījām galvu, sejiņu, pleciņus.
»
Pār vecmāmiņas vaigiem ritēja asaras, bet parunāt viņa nevarēja, jo mutē bija iebāzta caurule,” atceras mazmeita.
Tad vienu dienu ārsti paziņoja, ka elpināšanas caurule tiks izņemta un vietā tiks dota skābekļa maska. Kad Aelita jautāja, vai drīkst atnākt pie vecmāmiņas, lai viņa jūt mazmeitas atbalstu, ārsts strikti pateica: “Nē.” Apmeklētāji drīkstot nākt tikai no 16.00. “Mēs aiz durvīm pieklājīgi gaidījām līdz četriem pēcpusdienā, lai gan bijām ieradušies ātrāk. Kad gribējām iet iekšā, mums pateica, ka vecmāmiņa pirms divām stundām mirusi un jau aizvesta uz morgu.”
Aelita nevaino slimnīcu, bet gan sistēmu.
«“Tā notiek mūsu valstī, par kuru vecmāmiņa iestājās. Viņa stāvēja uz Baltijas ceļa, gāja demonstrācijās. Viņa tik ļoti gribēja, lai Latvija ir brīva.”
»
Aelita saka, ka morgā, ģērbjot mirušo vecmāmiņu, uz viņas rokām ieraudzījusi milzīgas, vaļējas brūces…
«“Vai mūsu vecmāmiņa nebija pelnījusi pateikt pēdējo vārdu pirms aiziešanas? Vai mums nebija tiesību būt viņai blakus?
Pajautājiet savai sirdij.”
Avots: manaoga.lv
