Emocijas uzkrājas šādi: cilvēkam bija nepatīkami, sāpīgi, skumji, bailīgi viņš dusmojās. Un tajā brīdī, kad bija sajutis diskomfortu, kaut kas notika. Kaut kā šajā brīdī viņš viņš tika galā ar savām emocijām un sāka šķist, ka to nav. Iespējams, viņš ne īpaši labi prot šīs emocijas, sajūtas atpazīt.
Ja šīs prasmes nav, līdz apziņai aiziet tikai ļoti spēcīgi pārdzīvojumi, bet vājākie netiek uztverti un tiek uzkrāti. Šis mehānisms tiek iemantots bernībā pie noteiktas audzināšanas un smagiem notikumiem. Ideāli būtu, ja mēs spētu emocijas izdzīvot, izjust bailes, ievainojamību, skumt, dusmoties. Atpazīt un noņemt aizliegumus savām sajūtām, izpaust tās – kaut vai kopā ar psihoterapeitu. Dažus mehānismus sevī jūs nepamanāt un tie ir kļuvuši pierasti. Kad sāksiet tos pētīt, atradīsiet sāpīgās vietas, kuras atstrādājot var būt vajadzīga palīdzība un otra cilvēka saudzīgs atbalsts.
Emociju apspiešana ir aizsargmehānisms, kas agrāk palīdzēja izdzīvot Šis veids, kā tikt galā ar grūtībām, paliks ar jums, taču ir iespēja uzzināt, kādus vēl veidus jūs izmantojat un kādus vēl vēlaties iemācīties.
Ne tikai psihoterapija uzlabo jutīgumu. To lieliski izdara jebkura uzmanība pret savu ķermeni: fiziskā aktivitāte, rīvēšanāš, masāžas, meditācijas. Var sākt ar to, ka jūs sekojat tam, vai jums ir ērti sēdēt, vai esat noguruši, vai vēlaties ēst, vai vēlaties kādas fiziskās nodarbes, vai vēlaties pabūt vienatnē.
Interesējaties par sevi! Izziniet sevi!