Atnāk pie manis ģimene, tētis un mamma un žēlojas par vecāko dēlu: kaprīzs, konfliktē, neievēro citu cilvēku intereses. Viņiem ir divi dēli – 9 un 5 gadus veci.
Kad tētis atnāk no darba, puikas skrien viņam atvērt durvis, kurš ātrāk. Tā viņiem tāda sacensība. Kurš pirmais paspējis aizskriet līdz durvīm, tas uzvarējis un ieguvis iespēju iekārties tētim kaklā. Dabiski, ka deviņgadīgais puika uzvar biežāk. Viņš labāk dzird zvanu, ātrāk reaģē, ātrāk skrien. Mazajam sāp sirds, ka viņš nav paspējis pirmais, viņš raud, apvainojas.
Un vecākiem ir pretenzijas pret vecāko: kāpēc viņam vienmēr jāapdzen, lai mazais pēc tam raudātu, bojātu visiem noskaņojumu, vai tiešām viņš reizi pa reizei nevarētu piekāpties un izlikties, ka nepaspēj.
Tātad, vecāki vistiešākajā veidā piedāvā bērnam samelot un izjaukt pastāvošo hierarhiju. Viņš reāli ir vecāks, ātrāk reaģē, ātrāk skrien. Bet viņi piedāvā dēlam atteikties no viņa priekšrocībām un melot, šmaukties, lai vecākiem nebūtu jādzird jaunākā dēla raudāšana.
Iespējams, kādu reizi vecākais bērns arī varētu piekrist ļaut jaunākajam uzvarēt, bet tad viņam vajadzētu būt pārliecinātam, ka no vecāku puses viņam ir pieejams neierobežots uzticības kredīts. Viņam ir jābūt absolūtai pārliecībai, ka vecāki ciena un novērtē viņu, atzīst viņa dominēšanu, viņa vecumu un to, ka viņš ir vecākais brālis. Tā kā šajā gadījumā bērns šos apstiprinājumus nav ieguvis, vecāki viņam visu laiku teikuši, ka viņš nerīkojas kā vajag, tad pilnīgi dabiski, ka vecākais dēls nevēlas spēlēt šo spēli, apvainojas un saka nē.
Situācijas, kad rupji tiek pārkāpta hierarhija ģimenē, atstāj sekas uz visiem ģimenes locekļiem. Ja esi vecākais bērns, kam visu laiku jāpiekāpjas, pastāvīgi jāapspiež savas vecākā bērna priekšrocības, tad tev tas kļūst aizvainojoši. Ja tu esi jaunākais ģimenē, tad aktuāls kļūst vēl nopietnāks jautājums: kādas vispār jēga kļūt vecākam?
Būt jaunākajam ir ļoti ērti – tu vienmēr esi kā uzvarētājs. Ne tāpēc, ka ātri skrien, ne tāpēc, ka ātri reaģē, bet tāpēc, ka esi jaunākais un jebkurā brīdī vari sākt raudāt. Tādā veidā no mazā bērna aug un veidojas infantils pieaugušais, ar noslieci uz emocionālu šantāžu.
