Es ik pa laikam esmu dzirdējis dažādus nostāstus par bērniem televīzijā un lasījis avīzēs, tomēr nebiju iedomājies, ka pats ko tādu varētu piedzīvot un paiet tam visam garām.
Reiz kādā vasaras dienā nolēmu agri no rīta doties uz vasarnīcu. Tā kā jau no rīta paliek karsts, tad es piecēlos salīdzinoši agri, un kaut kur ap četriem no rīta devos jau uz vilciena staciju.
Tolaik līdz stacijai nebija braukt ar ko, tāpēc devos mierīgi savu gaitu ar kājām. Saule jau sāka aust, putni dziedāja un uz ielas pilnīgs miers.
Un te kādā pagalmā uz soliņa es ieraudzīju divus, kamoliņā sarāvušos bērnus. Varēja redzēt, ka viņi bija iemiguši. Tur bija maza meitenīte un mazs puisītis.
Meitenītei izskatījās, ka bija ap septiņiem gadiem, taču puisītim vien tikai četri.
Tā kā tas nav īsti normāli, ka bērni šādā laika stundā guļ ārā, es nespēju tam vienkārši paiet garām. Lēnītēm pamodināju meiteni un lai nesabaidītu viņu, iedevu konfekti un apsēdos blakus.
LASI VĒL: Sinoptiķis Toms Bricis par gaidāmo laiku rudenī un ziemā: Būs jūtamas pārmaiņas (Video)
Meitenīte atvērusi acis, ātri paņēma saldo našķi, atvēra to vaļā un gardi nokoda pusi, pēc tam atlikušo daļu atkal ietina papīrītī.
Sapratu, ka viņa to pataupīs brālītim. Sāku iztaujāt Dašu, tā viņu sauca, kāpēc viņi guļ laukā. Izrādās, ka māte bieži vien “izklaidējas”.
Kad pie mammas atnāk “viesi”, viņi sūta bērnus “pastaigāties”. Reizēm, kad bērni iet paši mājās, māte pat nedzird, ka bērni klauvē, jo viņa vēl guļ. Tā iemesla dēļ viņiem nekas cits neatliek kā gaidīt.
Sapratu, kāda ir situācija, Dašai vairs par ģimenes lietām neko nejautāju. Vienkārši nolēmu uzreiz zvanīt attiecīgajām iestādēm.
Kamēr atbrauca mašīna, es Dašai mierīgi paskaidroju, ka drīz atbrauks jauki cilvēki un jūs abus ar brālīti aizvedīs tur, kur par jums parūpēties, iedos rotaļlietas un būsiet drošībā. Bet ar mammu satiksieties nedaudz vēlāk.
Daša piekrita, tomēr asaras acīs viņai vienalga bija…
Es bieži braucu apraudzīt Dašu un Vaņečku, tā sauca mazo trīsgadīgo puiku. Ņemot vērā, ka bērnu mātei parādījās problēmas, mēs ar sievu sākām jau kārtot dokumentus, lai bērnus varētu paņemt pie sevis.
Varbūt sakritība, varbūt tāds liktenis, bet, ja reiz mums pašiem nebija iespējas tikt pie saviem bērniem, tad ir parādījusies iespēja iepazīt svešus, kam ir nepieciešama palīdzība un ģimene! Un nemaz nešaubāmies par mūsu pieņemto lēmumu…
