Tieši tad, kad mēs ar manu 6 gadīgo dēlu devāmies uz tuvējo rotaļlietu veikalu. Mēs gājām cauri milzīgiem cilvēku pūļiem, kad pēkšņi no kāda mājas stūra parādījās vīrietis ar gariem matiem un bārdu, sēžot ratiņkrēslā.
Es uzreiz sapratu, ka ar šo vīrieti ir noticis kas prātam neaptverams: viņam nebija abas kājas, un viņa sejā bija saskatāmas sāpes un bailes. Dēls arī ieraudzīja šo vīrieti un skaļā balsī man teica: “Mammu, paskaties tik uz šo tēvoci!”
Protams, kā jebkura cienīga māte, es uzreiz steidzu dēlu klusināt, sakot, ka tā neesot labi, bakstīt ar pirkstu uz vārgu vīrieti. Kā par pārsteigumu, dēls saķēra manu roku, un steigšus steidzās pie šī ratiņos sēdošā tēvoča. Es biju gatava mesties tam līdz, kad izdzirdēju dēlu sakām: “Tev ir tik foršs auskars! Kur Tu to ņēmi?”
Šis vīrietis uzsmaidīja un varēja redzēt, ka viņa seja iemirdzas. Mazā zēna kompliments sasildīja šī vīrieša sirdi kā balzams. Viņi kopā sarunājās, tad par auskaru, tad par citām aizraujošām lietām. Šo notikumu es atcerēšos visu savu mūžu.
Galu galā, es redzēju dzīves ieslēgto puisi invalīdu, taču man dēls redzēja “stilīgu puisi ar auskaru ausīs.”
Avots: vissgimenei.lv
