Pirms kāda neilga laika tika publicēts kāds sievietes stāsts, kura mūsdienu pasaulē vairs nav nekāds retums. Papildus tam šo situāciju arī komentēja psihologs.
Sieviete raksta:
“Esmu 32 gadus veca māte un man ir meita, kurai ir jau 15 gadi. Visus šos gadus vienmēr bijām tikai es un viņa – neviens cits mūsu ģimenē nav bijis. Es neesmu vedusi vīriešus uz savām mājām jau pēc pirmajiem randiņiem. Nemaz arī nestāstīju savai meitai, ar ko tiekos un vai esmu ar kādu iepazinusies.
Taču pavisam nesen es beidzot satiku savu sapņu vīrieti. Vairākus mēnešus tikāmies, iepazināsimies, vēlāk šo vīrieti iepazīstināju arī ar savu meitu. Likās, ka viss iet ļoti labi līdz mirklim, kad sāka parādīties daži sīkumi.
Bija reizes, kad meita mūs pieķēra gultā un sāka kliegt, cik nejauki un neforši cilvēki mēs esam. Un ka viņa mani neieredzot. Parunājāmies. Likās, ka viss būs labi.
Tomēr viss atkal sacēlās kājās gaisā, kad viņa nebrīdinājusi atgriezās mājās agrāk un atkal pieķēra mūs gultā.
Vēl jo vairāk, kopš tās reizes sākās pamatīgs strīds, viņa sāka kliegt, lai aizeju. Es aizgāju. Pēc dažām stundām atgriezos, bet tas bija bez rezultāta, jo mēģināju ar viņu runāties un nekas nesanāca.”
Māte šobrīd nezin, kā rīkoties, jo ik pa laikam strīdi notiek, meita regulāri izsaka dažādas piezīmes.
Psihologs piebilst par šo situāciju to, ka tas ir labi, ka iepriekš nav vesti mājās vīrieši pēc gadījuma rakstura randiņiem.
Taču, no otras puses, ja meitai nav likts saprast, ka interese ir par vīriešiem, tas viņai varēja izveidot kļūdainu priekšstatu par pieaugušo attiecībām. Kā lai viņa zina, ka tāda ir dzīve, ja nekad šo dzīves pusi neesat viņai parādījusi?
