Miljoniem PSRS un Eiropas iedzīvotāju, kurus gaidīja nenovēršama bojā eja, tas bija grandiozs plāns.
To nevarēja teikt par pašiem ūdenslīdējiem. Nebija toreiz sliktākas vietas par rezervuāru ar ūdeni, kuram tuvojas lēni kūstošais reaktors. Visi lieliski saprata, ka jebkurš, kurš nonāks šajā radioaktīvajā putrā, varēs labi, ja pabeigt savu darbu un ne vairāk.
Černobiļas trijotne
Valdība izskaidroja apstākļus par tuvojošos sprādzienu, par plānu tā novēršanai un sekām: būtībā tā bija neizbēgama nāve no radioaktīvās saindēšanās.
Pieteicās trīs cilvēki. Trīs vīrieši brīvprātīgi piedāvāja savu palīdzību, zinot, ka tas, noteikti, būs pēdējais, ko viņi savā mūžā izdarīs. Tie bija – galvenais inženieris, vidējā posma inženieris un maiņas meistars. Maiņas meistara uzdevums bija turēt zemūdens lampu tā, lai inženieri varētu identificēt klapanus, kuri jāatver.
Nākamajā dienā šie trīs vīri uzvilka aprīkojumu un devās iekšā nāvi nesošajā baseinā.
Baseinā valdīja pilnīga tumsa, lampas gaisma bija pavisam palsa un ik pa brīdim dzisa.
Pārvietojās vīri pa tumsu, meklējumi nevainagojās panākumiem. Viņi centās darīt visu maksimāli ātri: katru minūti izotopi ārdīja viņu ķermeņus. Bet viņi vēl nebija atraduši klapanus. Meklējumi turpinājās, neraugoties uz to, ka gaisma varēja pavisam pazust un par viņiem klātos tumsa.
Lukturis patiešām izdzisa, bet tikai pēc tam, kad bija paspējis parādīt kādu cauruli. Inženieri to pamanīja, viņi zināja, ka tā novedīs pie meklētā.
Ūdenslīdēji peldēja uz to. Viņi pieķērās caurulei un, turoties pie tās, virzījās pie klapaniem. Bija tumšs, nebija nekādas aizsardzības pret cilvēka organismam postošo jonizāciju. Bet tur tumsā bija divi aizbīdņi, kuri varēja glābt dzīvību miljoniem cilvēku.
Ūdenslīdēji atvēra tos un ūdens aiztecēja. Baseins tukšojās.
Kad trīs vīri atgriezās, viņu darbs bija padarīts. AES darbinieki un karavīri sagaidīja viņus kā varoņus, tādi viņi arī bija. Saka, ka cilvēki lēkājuši aiz prieka.
Nākamās dienas laikā visi pieci miljoni galonu radioaktīvā ūdens aiztecēja. Kad kūstošais kodols izlauza sev ceļu līdz rezervuāram, ūdens tajā vairs nebija. Otrais sprādziens tika novērsts.
Analīžu, kas tika veiktas pēc šīs niršanas, rezultāti liecināja: ja šie trīs vīri nebūtu devušies baseinā un nebūtu izlaiduši no tā ūdeni, tad tvaika sprādziena, kurš mainītu visas vēstures gaitu, ietu bojā un ciestu simtiem tūkstoši vai pat miljoni cilvēku. Ļoti daudzu cilvēku dzīvības izglāba trīs cilvēki.
Turpmāko dienu laikā visiem trijiem sāka izpausties neizbēgami un nekļūdīgi simptomi: staru slimība. Pēc dažām nedēļām viņi visi bija miruši.
Vīrus apglabāja aizmetinātos svina zārkos.
Daudzi gāja, veica varoņdarbus citu dēļ, kad bija kaut mazākās izredzes izdzīvot, bet šie trīs zināja, ka viņiem izredžu nav. Viņi raudzījās tumsā, kur viņus gaidīja droša nāve. Un viņi gāja.
Viņu vārdi ir : Aleksejs Anaņenko, Valerijs Bespalovs un Boriss Baranovs.
