Jau atkal ir pienācis 11. novembris – svētki, kuru laikā pieminam savus karavīrus. Tomēr gribu jums pastāstīt atgadījumu, ko piedzīvoju pagājušā gada svētku priekšvakarā.
Šis atgadījums atstāja dziļu iespaidu uz mani, un to atceros tā, ir kā tas būtu noticis vakar.
11. novembra vakars. Palicis jau nedaudz tumšs. Gribēju ātri ieiet veikalā un paņemt sev nedaudz pārtikas. Devos pie kases, bet tur priekšā man rindā ir nostājusies cienījama vecuma vecmāmiņa – lakatiņā, vecā (bet koptā) mētelī, ar sūrās dzīves ieliktu muguru. Skatījos, kā viņa uz kases letes uzliek savas preces… paciņu griķu, rupjās maizes kukulīti un svecīti burciņā (kapu svecīti)!
Kad kasiere bija sarēķinājusi preču cenu, vecmāmiņa sāka meklēt maciņā skaitīt naudu. Pēkšņi viņas skatiens saskuma, un viņa samulsa! Viņa izlika savas kapeiciņas uz kases galdiņa, un mēģināja tās pārskaitīt vēlreiz. Tajā brīdī viņa saprata, ka naudiņas visam nepietiek! Viņas acīs redzēju skumjas un mulsumu. Viņa ar savām drebošajām rokām tvēra pēc maizes kukulīša un teica pārdevējai, ka maizīti neņems. Tajā brīdī līdz manai apziņai nonāca skaidrība, kas tur īsti notiek (līdz tam tikai apātiski vēroju notiekošo, jo biju aizdomājies par ikdienas lietām – visu redzēju, bet neapzinājos)! Mana sirds TĀ sažņaudzās, ka atceroties to, vēl šodien saraušas asaras – sieviete, kas visu mūžu strādājusi un cīnījusies, tagad valsts svētkos nevar atļauties nopirkt to mazumiņu, kas viņai bija paņemts. Tā ir milzīga netaisnība. Un kas pats apbrīnojamākais – viņa izvēlējās atteikties no maizītes, nevis svecītes valsts svētkos.
Es piegāju pie kasieres un palūdzu viņai, vai ir iespējams manas preces un vecmāmiņas preces saskaitīt vienā čekā. Kasiere pamāja ar galvu. Es pagriezos pret vecmāmiņu un, nevēloties viņu aizvainot, prasīju – “vai es drīkstu samaksāt jūsu vietā?” Vecmāmiņas acīs tajā pašā mirklī sariesās asaras un viņa uzsmaidīja, teikdama – “paldies, dēliņ! Paldies, liels paldies!” Varēja redzēt, ka ko tādu viņa negaidīja, un viņas pateicība bija patiesa. Bet man nevajadzēja nekādu pateicību … tajā brīdī spēju tikai knapi valdīt savas asaras un sašutumu par to, ka šai vecmāmiņai jānonāk šādā situācijā. Tāpat knapi spēju valdīt savas asaras, apzinoties, ka šī sieviete labāk izvēlējās nopirkt svecīti, nevis maizi.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
