Evija Bumbure pirms diviem gadiem atgriezās Latvijā, tagad SIA Noema vada pusdienu restorānu “Betty’s Corner” Rīgā, kas atrodas uz Valdemāra un Elizabetes ielas stūra un atpūtas kompleksu Jūrmalā “Čaika”. Uzņēmumam vēl ir arī “Della Mamma” un “Madame Briosh”, kas atrodas Jūrmalā, Mellužos, un Dubultos pašā jūras krastā ir restorāns “Orizzonte”. Vēsta portāls anglobalticnews.co.uk.
Jūs aicināt darbā latviešus, kuri atgriežas dzimtenē uzņēmumā, kurā strādājat pati un vadāt divus objektus.
Jā, no Latvijas daudzi aizbrauc, es pati savulaik biju aizbraucēja, tādēļ gribu palīdzēt tiem, kas domā par atgriešanos, bet vēl nav saņēmušies to izdarīt. Nekādā ziņā negribu diskriminēt vietējo darba tirgu, bet mēs velamies, lai mūsu komandā strādātu tāds labs “sajaukums”, darbinieki, kas labi pārzina vietējo klientu vēlmes un ieradumus, un darbinieki, kas ir strādājuši ārpus Latvijas un labi pārzina citu kultūru īpatnības un vēlmes, mums ir vajadzīgas “jaunas asinis”, kā mēdz teikt. Domāju, ka tādi cilvēki varētu dot savu ieguldījumu mūsu darbā, bet galvenais ir vēlme palīdzēt un piedāvāt darbu tiem, kas domā par atgriešanos.
Vai šiem cilvēkiem jābūt kādai speciālai izglītībai, piemēram, apkalpošanas jomā?
Šajā jautājumā mēs neesam sevišķi izvēlīgi, it īpaši apkalpošanas jomā. Nav jābūt doktora grādam (smejas), jābūt vēlmei komunicēt ar cilvēkiem, mācīties un labām saskarsmes spējām, spējai attīstīties savā darbā. Manuprāt, tā ir novecojusi pieeja, vērtēt tikai pēc izglītības dokumentiem, jo tie principā par cilvēku neko daudz nepasaka, inteliģenci tie lielāko tiesu neapliecina. Turklāt mūsu pieredze rāda, ka cilvēks var būt inteliģents, bet neprot komunicēt ar cilvēkiem. Un mums arī regulāri notiek apmācības.
Pirms vasaras sezonas sākšanās mēs sadarbībā ar Bardepartment (līderis starp Latvijas bārmeņu apmācībām) apmācīsim jau savus esošos bārmeņus, esošos darbiniekus, kam ir bārmeņu dotības un vēlme attīstīties, bet nav prakses vai zināšanas un arī jaunpieņemtos darbiniekus (bārmeņus). Kā arī mums regulāri ir pieejams biheiviorālā psihologa nodarbības, gan grupu, gan individuālās, ja gadijumā ir kādas problēmas, ko darbinieks vēlas izrunāt, bet vadītājam vai personāl daļai īsti negrib to teikt.
Sacījāt, ka esat bijusī aizbraucēja – cik ilgi nodzīvojāt ārpus Latvijas?
Piecpadsmit gadus nodzīvoju Oksfordā, ieguvu izglītību un pieredzi. Zinu, ka izlemt atgriezties un iedrošināties to izdarīt, nav tik vienkārši. Esmu optimiste, tomēr arī man bija grūti saņemties un braukt atpakaļ uz mājām. Ilgi dzīvot citā vidē un pēc tam atkal iekļauties Latvijā – tas ir sava veida kulturālais šoks, ir sajūta, ka vairs īsti nepiederi ne vieniem, ne otriem. Pirmais gads mājās bija diezgan depresīvs, lai gan biju gatava tam, ka iekļauties Latvijas sabiedrībā nebūs vienkārši un viegli. Bet tagad viss ir labi un dzīve turpinās
Kas jūs savulaik mudināja aizbraukt?
Tas bija 2000. gads, mēs vēl nebijām Eiropas Savienībā. Toreiz cilvēki drīzāk brauca prom nevis ekonomisko apstākļu spiesti, bet vairāk tādēļ, lai redzētu pasauli un kaut ko uzzinātu. Es gribēju iemācīties valodu, esmu no tiem, kas nevar nosēdēt uz vietas, man vajag kaut ko jaunu, kaut ko uzzināt. Par augstāko izglītību es vēl nedomāju, gribēju kārtīgi apgūt valodu. Galu galā izdarīju visu, ko biju ieplānojusi, ieguvu arī izglītību.
Pirmie gadi Anglijā droši vien nebija viegli?
Jā, pirmie gadi nebija viegli, bet atgriezties Latvijā un justies kā savējai, kad jau ir tuvu četrdesmit, bija grūtāk. Divdesmit gadu vecumā viss ir vieglāk, lai gan toreiz nebija tā, ka gandrīz jebkurā Anglijas pilsētā vari satikt kādu latvieti. Visgrūtāk bija Jāņos un Ziemassvētkos, kad gribējās tautiešu tuvību.
Vai Anglijā arī strādājāt apkalpošanas jomā?
Jā, strādāju, savā ziņā tas notika nejauši. Sāku studēt, lai apvienotu studijas ar darbu, vajadzēja aiziet no darba kredītnozarē. Es mācījos Ekonomikas un finanšu fakultātē, savu dzīvi tobrīd nebiju domājusi saistīt ar apkalpošanas jomu, domāju, ka tas ir tikai pagaidām. Pabeidzu studijas, atgriezos Latvijā un sapratu, ka man kaut kā trūkst, ka pietrūkst radošā, mainīgā, saskarsmes ar cilvēkiem. Sapratu, ka man tomēr patīk apkalpošanas joma, kurā es nokļuvu it kā nejauši un ka man tajā jābūt. Sāku meklēt darbu un te nu es esmu – laimīga un priecīga!
Daudzi latvieši ārzemēs saka, ka labprāt atgrieztos, bet algas Latvijā ir mazas. “Noema” darba sludinājumā, kurš ievietots arī ABN, teikts, ka pēc nodokļu nomaksas alga ir 35 eiro dienā. Tā nav slikta alga, turklāt Latvijā komunālie maksājumi ir mazāki.
Kad meklēju Latvijā darbu apkalpošanas jomā, man bija svarīga uzņēmuma ētika un attieksme, es nestrādātu uzņēmumā, kas nemaksā nodokļus un neētiski, nekorekti izturas pret saviem darbiniekiem. Mūsu uzņēmums ievēro visus likumus, mēs visu darām pārredzami, maksājam virsstundas, ja tās ir. Turklāt 35 eiro dienā ir alga, neskaitot t.s. “tējas naudu”, kurā nereti var nopelnīt vairāk.
Mēs gribam būt tas darba devējs, kas lepojas ar sevi un saviem darbiniekiem, cilvēki ir mūsu galvenā vērtība, jo kā teica Mariots – “You can’t make happy guests with unhappy employees”. Neskaitot viesmīļus, mums uz vasaras periodu ir vajadzīgs lērums citu darbinieku – bārmeņu, viesmīļu palīgu, apkopēju u.c. aptuveni 60 brīvas vakances.
Uzņēmuma darba sludinājumā bija teikts, ka tiek meklēti viesmīļi un bārmeņi sezonas darbam. Daudzi droši vien nodomāja – un ko tad pēc tam? Nav taču vērts atgriezties Latvijā sezonas darba dēļ.
Daudzi mūsu darbinieki sākuši strādāt sezonas darbā. Apkalpošanas jomā ir liela darbinieku maiņa, viņi nāk un iet, tāpēc tos, kuri sevi pierāda vasarā, mēs nemūžam nelaidīsim projām un mēģināsim atrast darbu kādā citā uzņēmuma objektā vai citā darbā pie mums, ja esam pamanījuši, ka cilvēkam ir vēl kādas citas spējas un prasmes. Tas taču ir mūsu interesēs – noturēt cilvēku, kurš labi strādā, kurā esam ieguldījuši laiku un finanses apmācībās. Rudenī būs vajadzīgi darbinieki Rīgā, pusdienu restorāniņā “Betija”. Mēs esam jauns uzņēmums, visu laiku paplašināmies, kaut ko mainām, tādēļ nav tā, ka vajadzīgi tikai sezonas darbinieki.
Tātad tie, kuri sevi pierāda, nepaliek bez darba, sezonai beidzoties?
Tā tas ir visur – tu pats esi savas laimes kalējs. Ja cilvēks pats grib kaut ko sasniegt, tad viņš arī to izdara. Mēs negarantējam, ka nostrādājot vasaru, darbinieks obligāti arī turpmāk saņems darbu. Mēs skatāmies uz viņa darbu un ja cilvēks cenšas un pierāda sevi, tad mēs piedāvājam darbu turpināt. Viss ir atkarīgs no cilvēka paša, no tā, ko viņš grib.
Nobeigumā es gribētu pateikt latviešiem Lielbritānijā – ja esat kaut nedaudz sākuši apsvērt domu braukt mājās, tad tas ir jādara, jo tas nozīmē, ka jūsu sirds pieder Latvijai. Es ne mirkli nenožēloju savu atbraukšanu, kaut arī sākums bija ļoti grūts, bet tas ir to vērts, jo esi savā zemē, pie saviem mīļajiem un dārgajiem. Mēs jūs gaidām!
Varat mums rakstīt uz e-pastu: personals@noema.lv.
Vairāk par mums var uzzināt: dreamjob.lv vai arī ABN Vakanču sadaļā.
Avots: anglobalticnews.co.uk
