Kādam zemniekam bija zirgs, ar kura palīdzību tika pabarota visa lielā ģimene. Reiz zirgs aizmuka.
Kaimiņi sāka zemnieku žēlot: “Kāda nelaime! Kas notiks ar Tevi tagad, kad Tev vairs nav zirga, kas velk arklu un ved preces uz tirgu – būs jākar nabaga tarba kaklā!”
Zemnieks pagrozīja galvu un atbildēja: “Nelaime, vai laime, kas to lai zin. Man vairs nav zirga – tas ir vienīgais, ko zinu”.
Pēc laika zirgs atgriezās un atveda sev līdzi sešas ķēves un kumeļu.
Kaimiņi iesaucās: “Tagad Tu esi bagātnieks, Tev pieder vesels ganāmpulks!”
Zemnieks paraustīja plecus: “Nezinu, vai bagātnieks, nezinu, vai tas labi vai slikti, zinu tikai vienu: manā ganāmpulkā tagad ir septiņi zirgi.”
Nedaudz vēlāk zemnieka dēls iejāja kumeļu un neveiksmīgi no tā nokrita, savainojot plecu un kāju.
Kaimiņi vaimanāja: “Kāda nelaime! Dēls tagad Tev nevarēs palīdzēt ražas novākšanā!”
Atbilde bija iepriekšējā: “Varbūt nelaime, varbūt laime. Manu dēlu nometa zirgs: tas ir viss, ko es zinu!”
Pēc pāris dienām ciemā ienāca armija un visus jaunekļus paņēma karā. Savainojuma dēļ zemnieka dēlu karā nepaņēma.
Morāle?
Nevienam nav zināms, kā pagriezīsies notikumi un kas notiks tālāk. Saglabājot aukstasinību, mēs ļaujam dzīvei ritēt savu ritējumu pēc mums nezināmiem, bet taisnīgiem likumiem. Ar vārdu “aukstasinība” mēs saprotam līdzsvarā esošu, atvērtu prātu, kas skaidri un nosvērti reaģē uz notiekošo, tā vietā, lai kā bez gribasspēka ietu savu haotisko domu un baiļu par nākotni pavadā.
Pieņemot šādu pieeju lietām un notikumiem, mēs varam iegūt iekšējo brīvību un klusumu – tiešī šobrīd, tieši tajā vietā, kur esam un situācijā – lai arī kāda tā būtu. Kad atnāk sapratne par to, ka mūsu iespējas kontrolēt vienmēr un visu ir ļoti ierobežotas, un kontrolēt varam vien savas emocijas un attieksmi, mēs iemācamies atlaist visas savas gaidas un cerības notikumu sakarā.
Labestība, līdzcietība, prieks dara mūsu sirdi lielu. Pateicoties šīm īpašībām, mēs atveramies cilvēkiem un kļūstam brīvi un saprotam to, ka
VISS NOTIKS TĀ, KĀ TAM JĀNOTIEK!
