“Vai varu redzēt savu bērniņu?”, – jautāja laimīgā jaunā māmiņa.
Kad viņai atnesa bērniņu un mamma atbīdīja autiņu no jaundzimušā sejas, lai labāk to saskatītu, viņa noelsās. Ārsts ātri novērsa skatienu un lūkojās ārā pa logu. Bērns bija piedzimis bez ausīm.
Laiks parādīja, ka ar bērna dzirdi viss ir kārtībā. Tas, ka nebija ārējās ausu gliemežnīcas, ietekmēja tikai izskatu. Reiz, atskrējis no skolas, viņš metās mātes apskāvienos, un viņa zināja, ka bērna dzīve būs nepatikšanu un ņirgāšanās pilna.
Dēls izdvesa: “Puika, liela puika nosauca mani par kropli.”
Zēns izauga un kļuva par klases mīluli, viņam bija talants literatūrā un mūzikā.
“Bet tu varētu vairāk komunicēt ar citiem zēniem”, – nopūtās māte, ar rūgtumu sirdī.
Vecāki nolēma konsultēties ar ģimenes ārstu, par iespēju pārstādīt dēlam donora ausis.
“Tāda iespēja pastāv, bet jums pašiem jāsameklē donors”, – teica ārsts.
Sākās intensīvs donora meklēšanas periods. Pagāja divi gadi un reiz tēvs teica dēlam: “Mēs braucam uz slimnīcu.
Mēs ar māti atradām cilvēku, kas ir ar mieru tev ziedot savas ausis. Bet, kurš tas ir, lai paliek noslēpums.”
Operācija bija veiksmīga un radās jauns cilvēks. Viņa talanti uzplauka, skola un koledža kļuva par zēna triumfu. Vēlāk viņš apprecējās un iestājās diplomātiskajā dienestā.
“Bet man ir jāzina!”, – viņš lūdza tēvam: “Kurš manā labā tik daudz ir izdarījis, es nekad nespēšu pienācīgi pateikties šim cilvēkam!”
“Dēliņ, vienošanās paredzēja, ka tev tas nav jāzina… pagaidām vēl nē”, – atteica tēvs.
Gadiem ilgi viņi glabāja šo noslēpumu, bet pienāca diena… viena no visdrūmākajām dienām, kas jāpārdzīvo bērnam. Viņš kopā ar tēvu stāvēja pie mātes kapa.
Lēnām, maigi tēvs pastiepa roku un pacēla mātes skaistos, biezos, rudi sarkanos matus, lai parādītu, ka mātei nav ausu.
“Māte teica, ka bijusi ļoti priecīga, ka nekad nav griezusi matus”, – nočukstēja tēvs, – “un neviens nekad nespēja pat pieļaut domu, ka viņa var nebūt skaista, vai ne?”
Patiesais skaistums slēpjas ne fiziskajā, bet gan sirds skaistumā. Īstie dārgumi ir nevis tur, kur tos var redzēt, bet gan tieši tur, kur tas nav saskatāms. Īsta mīlestība ir tajā, kas ir izdarīts un palicis nezināms.
