Tā kā mīlestības jēdziens mums visiem eksistē a priori, no dzimšanas, taču tā formēšanos tieši ietekmē vecāku darbības. Vai nu bērns priecājas un ir laimīgs – vai arī viņš cieš, baidās un pārdzīvo. Un pēc šīm bērnībā ierastajām emocijām, cilvēks tiecas visu savu dzīvi. Tieši tāpēc mums ir sarežģīti vienoties par to, kas tas ir – mīlestība – visiem ir dažādi sākuma punkti un dažāda pieredze.
Manus rakstus lasa tūkstošiem cilvēku. Un visi viņi ir dažādi. Starp viņiem ir gan neirotiķi, gan psihiski veseli cilvēki. Un tāpēc nevajag gaidīt gatavus universālus risinājumus. To vienkārši nav. Ja cilvēkam ir nopietnas problēmas, viņš nevar izmainīties uzreiz, vienkārši izlasiet rakstu līdz galam.
Pieņemsim, jūs esat agresīvs vecāks. Kliedzat uz bērnu, regulāri viņu iekaustat. Izlasiet rakstu un padomājiet: iespējams, psihologs pareizi vien saka un nevajag bērnu pērt? Nevajag, taču jūs savādāk nevarat. Jo vairāk sevi iegrožosiet, jo vairāk būs agresijas.
Ir tikai viens veids, kā izmainīt šo scenāriju – salabot savu galvu. Tikai izdzīvojot no sevis šo bērnības stāstu par nelaimīgu mīlestību, var kļūt par labestīgu un priecīgu mammu.
Bet, ne to, kas nevis dzīvo, bet izdzīvo, un nekādīgi nespēj saprast, ko pati vēlas: vai meklē bērnam tēvu – mačo, kurš skraida pa dzīvokli ar siksnu rokā un cenšas izaudzināt «normālu veci» (bet patiesībā izaudzina neirotiķi).
Kad jūs saņemsiet sevi rokās, aiziesiet pie psihologa (vai psihiatra – viss atkarīgs no tā, cik smags ir jūsu “gadījums”) un tiksiet galā ar savu neveselo psihi, tad variet droši vairs nelasīt manus rakstus. Jums nebūs vajadzīgi ne padomi, ne psihologi – viss jums sanāks.
Kāpēc? Tapēc, ka jūs beidzot kļūsiet par normālu cilvēku: paredzamu, ar stabilu psihi, bez kompleksiem, kontrolēsiet savas emocijas. Un tad bērns – ak, kāds brīnums! – augs absolūti normāls un vesels.
Taču pagaidām vairums vecāku, diemžēl, uzskata, ka viņiem viss ir normāli, bet “ar bērnu kaut kas staidzami ir jādara”.
