Kāda meitene nopirka veikalā kokosriekstu. Atbrauca mājās un sāka mēģināt to atvērt. Stundu mēģina, divas mēģina, bet nekas nesanāk. Meitene dzīvoja mājas 5. stāvā, lejā asfalts. Nolēma meitene nomest kokosriekstu lejā, lai tas sasistos.
Nogaidījusi kamēr paliek tumšs un lejā neviena nebūs. Katram gadījumam uz lapiņas uzrakstīja “Kokosriekstu neēst!”, nonesa to lejā un nolika uz asfalta. Kad meitene atgriezās mājās viņa ņēma kokosriekstu un meta to lejā no visa spēka. Kad meitene atkal noskrēja lejā, viņa pamanīja ka blakus zīmītei sēž puisis, saķēris galvu, bet pie samaņas. Bet pats neticamākais, rokās kokosrieksts – vesels!
Tā arī iepazinās… Kā vēlāk stāstījis “vīrs”: “Nāku mājās, nevienu neaiztieku. Redzu uz asfalta mētājas zīmīte. Apstājos un skatos apkārt. Neviena! Te sadzirdu ka kaut kas no augšas svilpo lejā. Tālāk viss miglā tīts… Kad attapos, biju jau aprecējies.”. Bet kokosrieksts viņiem tagad skapī stāv. VESELS.
